6. A. 515. L. Pētersons un K. Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. LP, IV, 19 (2).

Reiz bija viens puika, un tam puikam bija slima māte, atraitne, jāuztura. Ko vienā dienā puika, ganos iedams, nopelnīja, tas otrā dienā bija jāatdod slimai mātei. Bet puikam tas nelikās grūti, viņš labāki pats stāvēja neēdis, kad tik mātei kas atlikās. Beidzot māte nomirst. Bet puika katru nakti nostāv pie mātes kapa, un raud un raud pēc viņas. Te vienu nakti māte tam parādās, uzprasīdama: "Dēliņ, mans kunkulīti, kamdēļ raudi?"

"Man žēl, ka esi atstājusi mani vienu pašu!"

"Nekas, es tevi apgādāšu, ka nebūs vairs jāraud. Še trīs stabulītes, tā mana svētība."

Otrā dienā puika aiziet ganos un papūš pirmo stabulīti. Stabulīte skan tik jauki, tik jauki, ka visas avis sāk no prieka lēkāt un pašam bēdas vairs ne prātā.

Trešā dienā puika papūš otru stabulīti. Šī skan vēl jaukāki un nu visas avis, visas govis sāk lēkt un pats tik pilns prieka, ka to nemaz izteikt.

Ceturtā dienā puika papūš trešo stabulīti. Šī skan par daudz jauki. Tūliņ visas avis, visas govis, visi meža putni lec uz posta un pats iedomājas esam debesīs.

Tā nu puika stabulē vienu dienu, otru dienu Te uz vienu reizi iegadās pašam ķēniņam gar ganībām jāt. Ķēniņa zirgs izdzird puikas stabulītes un tā tūliņ lec, cik ieiet; pats ķēniņš arī nemaz noturēties, jālec gribot negribot un vēl aiz priekiem acis asaru pilnas.

"Kur tu tādas stabulītes ņēmi?" beidzot ķēniņš uzprasa.

"Māte uzcēlās no kapa un iedeva."

"Vadzi, puisīt, vai nevari ar savām stabulītēm manu meitu izglābt? Redzi, viņnedēļ, kaimiņa ķēniņš nozaga manu meitu un atbildēja tā: ātrāk meitu neatdošot, kamēr asaras nebūšot lējis pār saviem vaigiem. Ej turp un izspied viņam asaras, jo mana meita ļoti nelaimīga."

Puika aiziet pie kaimiņa ķēniņa un sāk tik stabulēt pirmo stabuli. Ķēniņš iznāk un viņam tā patīk, tā patīk ka jāsāk skaņām līdz lekt. Ķēniņš lec, lec - beidzot nokūst: lai nestabulējot vairāk. Bet puika atbild: "Ielaid mani uz brītiņu pie zagtās ķēniņa meitas, tad jā."

"Ej dārzā viņa ir; bet vairāk ne, kā uz vienu acumirkli." Puika ieiet, bet acumirklis pagalam - nedabūja nekā izteikt. Tagad puika izvelk otru stabulīti un pūš atkal. Ķēniņš klausās, klausās - sāk lekt un gandrīz jau asaras spiežas pa acim. Iznāk citi augstmaņi - tiem tas pats. Nu lec, nu lec, beidzot nokūst visi: lai nestabulējot vairāk. Bet puika atbild: "Ielaidi mani pie zagtās ķēniņa meitas, tad jā."

"Eji, dārzā viņa ir, bet vairāk ne, kā uz vienu stundu." Puika ieiet un nu dabū itin labi izrunāties. Meita gandrīz netic, ka šis spētu izglābt; bet puika nodievojas: tiklīdz trešo stabulīti pūtīšot, lai tik tad esot gatava viņam līdz nākt.

Pēc stundas laika puika izvelk trešo stabulīti. Tūliņ ķēniņš ar visiem augstmaņiem lec un raud, lec un raud. Beidzot šie

lūgsies, lai nestabulējot, bet puika atbild: "Atlaid man ķēniņa meitu līdz nākt, tad jā."

Ķēniņš ne par ko. Nu, kad ne, ne - pūš atkal. Ķēniņš raud un atkal lūdzas, lai nestabulējot, bet puika ātrāki ne, kamēr meita atlaista. Ķēniņš ne par ko. Puika pūš atkal.

Ķēniņš ar augstmaņiem nevar vairs izturēt, kā jālec un jāraud: lai taču apstājoties. Bet puika atbild: "Ne par ko!" Nelīdzēja nekas, bija jāatlaiž meita zēnam līdz. Abi aiziet.

Pēc tāda brīža nāks ķēniņa kaŗa spēks pakaļ. Puika nostājas ar trešo stabulīti un prasa: "Ko gribat?"

"Ķēniņš lika teikt: ja jūs abi bēgļi nespēsit stundas laikā no šīs ķēniņa valsts ārā būt, tad mums tiesība jūs abus nošaut." Puika nu pārdomā tā: lai ietu cik čakli iedami, ir tad vēl ne triju dienu laikā nespētu no ķēniņa valsts ārā kļūt, kur nu vēl stundas laikā. Vienīgais tik vēl atliek: pa jūŗu aizkļūt. Nekā darīt - puika ar ķēniņa meitu tūliņ kuģī iekšā un uzsauc kapteinim: "Brauc!" Bet kapteins atbild: "Kā lai braucu, tu redzi, vējš ne pagalam nepūš."

"Tavu postu!" puika vaimanā un uzskrien mastos: jā, kā tad - vēja nav un nav.

Beidzot puikam iekrīt labs padoms prātā: viņš izrauj visas trīs stabulītes un stabulē visas trīs uz reizi. Un tā tūliņ lēna vēsmiņa, vadzi, sāks tik cilāties, sāks cilāties; beidzot brīnumi, tavi brīnumi ! - vējš sāk trakot tik briesmīgi, ka aiznes kuģi nešus projām. Kapteins, to redzēdams, tīri pārbrīnās par tādām puikas stabulītēm; viņš kāro tās dabūt savā rokā. Un re, ko tāds izgudrojis! Trešā dienā, kur patlaban būtu jākāpj no kuģa zemē, tas ne manot ne redzot. pakampj stabulītes un pašu puiku iegrūž jūŗā, lai noslīkst. Un ķēniņa meitai tas piesaka: "Teic, ka es tevi izglābu ar stabulītēm; ja nē - dabūsi galu!"

Nekā darīt - meitai jāapsolās.

Puika, nabadziņš, peld - peld; bet cik ilgi peldēsi tik lielā ūdenī? Gandrīz jau taisās grimt. Te - kur gadījies, kur nē nāks pa ūdeni balts vīrs ar nūju vienā rokā, ar divām baltmaizēm otrā un prasīs: "Dēls, vai neiet par gŗūtu!"

"Tētiņ, labais, palīdzi, palīdzi!"

"Še apēd vienu baltmaizi, tad peldēsi kā spalva; apēd otru, tad mēneša laikā neviens tevi nepazīs. Bet te vēl šitā nūja ar to izdarīsi, ko vien vēlies."

Vecais pazuda un puika izpeldēja viegli jo viegli malā. Nu sukā iet uz to pusi, kur izglābtās ķēniņa meitas tēva pilsēta. Aiziet tur - neviens nepazīst; tik dzird, ka ķēniņš rīkojot kāzas, jo svešs, svešs kapteins esot izglābis jauno princesi no kaimiņa ķēniņa nagiem, un tam nu atdošot princesi. Puikam, to dzirdot vaigi vien svilst. '

Bet otrā dienā iziet pa pilsētu ziņa: lai sanākot ķēniņa pilī visādi māldeŗi un lai izmālējot visas pils istabas labi jauki. Tūliņ sanāca visu visādi, puika ar savu nūju arī ieradīsies. Citi smejas, ko ar nūju varot darīt; bet kad nu puika tā lūdzas, lai notiek, mazākais vienu istabu tam atļauj.

Puika aiztaisa durvis un sāk strādāt. Uz vienu sienmalu tas piesit ar nūju un vēlās: "Kaut būtu viss tas virsū, kā ķēniņš ar maniem lopiem lēkā un es ar stabulēm stabulēju!" Tūliņ gadās.

Uz otru sienmalu atkal piesit ar nūju un vēlās: "Kaut būtu virsū, kā es ķēniņa meitu izglābu!" Tūliņ.

Uz trešo sienmalu piesit ar nūju un vēlas: "Kaut būtu virsū, kā es ar ķēniņa meitu Pār jūru braucu!" Tūliņ.

Uz ceturto sienmalu piesit ar nūju un vēlās: "Kaut būtu virsū, kā kapteins man stabules atņem un jūŗā mani slīcina!" Tūliņ. Kad viss gatavs, ķēniņš ar savu meitu ienāks apskatīties puikas darbu un kapteins arī ielīdīs. Bet tos zilos brīnumus, kas nu notika! Kapteins paliek bāls, meita iekliedzās; ķēniņš nevar saprast, kas ir, kas nav. Beidzot meita sāks stāstīt, ko tas nozīmē, kas uz sienas redzams, ka kapteins raudzīs aizsprukt. Bet ķēniņš dusmās to saķer un liek pašu jūŗā iemest. Kapteinim negadījās neviena baltā vīriņa, kas glābtu. Un otrā dienā nu bija puikam ar ķēniņa meitu kāzas.