7. A. 332. 515. Lauris Bikstiniekos. LP, VI, 589 (116, 4).

[Reiz vienam tēvam piedzimis dēls.] Tai svētdienā, kad zēnu krustījuši, esot piedāvājušies trīs krusttēvi: Dievs, Velns un Nāve. Tos divus tēvs nepieņēmis, bet Nāvi pieņēmis: tā darot visiem vienādi, tik bagātam, kā nabagam. Tomēr aizejot visi trīs krusttēvi novēlējuši krustdēlam katrs savu laimi: Dievs vēlējis veselību un laimi dzīvē, Velns iedevis tādu stabulīti: kad stabulēs - visi brīnēsies, un Nāve vēlējusi ilgu mūžu.

Kad zēns palicis 16 gadu vecs, tad bijis tikpat liels, kā citi pēc divdesmitā gada. Nu, un tā gājis ar savu stabuli pasaulē. Nogājis vienā ķēniņa pilī un tik jauki stabulējis, ka ķēniņa vienīgā meita tūliņ šo iemīlējusi. Bet ķēniņš bija nodomājis meitu izprecināt otram ķēniņa dēlam un tādēļ dusmās iemetis meitu dārzā starp ērkšķiem, lai karājas, ja negrib klausīt. Zēns meitu izvilcis no ērkšķiem un abi aizbēguši pa jūŗu.

Nu ķēniņš vēl vairāk sadusmojies un tūliņ sūtījis savu nākamo znotu, ķēniņa dēlu, bēgļiem pakaļ. Bet jūŗā zēns sācis stabulēt un no stabules skaņām sacēlies briesmīgs negaiss. Auka ķēniņa dēla kuģi saplosījusi; bet šie abi izglābušies malā.

Beidzot ķēniņš izsūtījis citus meklētājus un tie, atraduši meitu otrā jūras malā pie zēna, ar varu atņēmuši šim līgavu un pārveduši pie tēva. Zēns oti noskumis. Te piestājies Dievs un pamācījis, lai ejot uz ķēniņa pili atpakaļ (pie līgavas) un lai rokot tai un tai vietā ķēniņa dārzā, tad atradīšot vienu podiņu; lai paņemot podiņu un lai ejot -- par svešu izlikdamies, pie ķēniņa istabas mālēt.

[Zēns izmālējis ķēniņa istabas ar tādām bildēm, kur bijusi tēlota visa viņa dzīve. Ķēniņam palicis jaunekļa žēl un viņš nu arī atdevis tam savu meitu par sievu.]