9. A. 300. 515.560. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā LP, I, 15 (2).

Viņos laikos dzīvoja kāds mežsargs, ko ļaudis bija iesaukuši par Sargu. Šis sargs kādu dienu izsūta savu dēlu mežā avis ganīt. Tomēr vakarā puika aizmirst vienu avi mežā, par ko vecais nejauki baŗas. Viņam esot jānosargā tikdaudz koku un šis nevarot ne pāris desmit avis nosargāt, vajagot tik plītenes jaunam lempim. Nu dzīs otrā dienā ganīt, bet nelīdz - pagalam atkal un pie tam vēl - tīri kā par spīti - pats treknākais līkragu aunelis. Tēvam līkraģeļa ļoti žēl, ka skaidri puiku lupatās sist. Tomēr gana puika naģīgs diezgan, izšmaucas caur kūtenes lodziņu un glūn, zobus sakodis, aiz pakšķa, kamēr vecajam dusmas noslāpst. Pie vakariņām tēvs atkal atminas auneļa un nu ņems puiku tāpat vārdiem uz liesta: "Tu vairāk neesi, kā gatavs gaŗkaulis, kas katru darbu gorīdamies iesāk un lingu lengu pabeidz. Tādu auneli mežā atstāt! Ēd ar zobiem un taisies, ka tiec gulēt! Tik to piesaku vēl, ja rītu visas nepārdzīsi, tad sukāšu kā pelu maišeli, lai uz vietas paliec!"

Trešo dienu nabadziņš gana un skaita, gana un skaita. Atnāk vakars, vēl pārskaita - jā, visas.

"Tā tad brangi!" puika iesaucās, "nu varu no priekiem uz augšu lēkt!"

To sacīdams, tas viens, divi, uzlec vītolā, nogriež zaru, izlobj stabulīti un sāk pūst. Bet tavu sasodītu nelaimi, kamēr ar stabuli darbojas, viena avs atkal pagalam. Nu gans, no sukām baidīdamies, pārtriec avis līdz vārtiem, un tad aizbēg atpakaļ mežā. Še tas uzlien resnā ozolā, sapin no lapām, skujām, guļas vietu un guļ līdz rītam. Jā, guli nu guli mežā, cik ilgi gulēsi? Ēst jau gribas. Otrpus meža gan ķēniņam pils, kur pilnīgi pārtiku katrs zaļoksnis jauneklis diezin kā nopelnītu, bet taisnību sakot, tam gandrīz kauns tik noskrandājušās gana drēbēs svešām acim rādīties. Nu domā, domā, kamēr sadomā tā: viņš izpušķo savu cepuri, savus svārkus ozola lapām, lai skrandas neredzētu, un tad iet, stabuli pūzdams, pie ķēniņa. Pils vārtos stabulnieks satiek ķēniņu, kas, tādu joku gaili pirmo reizi redzēdams, prasa: "Puiš, kas tad tev uzgājis, kad tā izpušķojies?"

"Tā jau pie mums avju gani staigā!" "Kam tad avis ganīji?"

"Tam, kam katru dienu viena avs zuda."

"Vai dzirdi, man arī katru dienu viena avs nozūd. Ja tu varētu trīs dienas tā noganīt, ka nevienas nezustu, tad tiec pie manis par laimīgu cilvēku."

"Labi, labi, raudzīšu. "

No rīta Sarga dēls paņem pie aitām mežā līdzi cirvi, maizi, gaļu, dzērienu un nu tik gana un baŗojas, gana un baŗojas. Līdz pavakarim aitas visas. Pats gans, uzkāpis deviņžuburu ozolā, pašā lankas vidū un nu tik skatās un skaita, skatās un skaita. Te uz reiz tas ierauga caur devīto ozola žuburu, ka no kāda pakalna liels vīrs izlien un taisni pie viņa aitām soļo.

"Aitas neņem!" gans uzsauc.

"Vienu ņemšu atkal ganu. Ja nedosi ar labu, tad dabūšu ar ļaunu."

"Ekur tev, lielo vīr, nelāgs ieradums: nieka vārda dēļ sirds tūlīt aptekas. Kāpēc mums ar ļaunumu jāšķiŗas? Nāc, draugs, labāk šurp, te man kožamais, dzeŗamais, pakodīsim, iztrieksimies un tad ir avi vēl panāksim!"

Vīrs paliek ar mieru - nāks gan. Bet tikko šis, kaklu atstiepdams dzeŗ, tā gans krauks! ar cirvi nocērt jēru zaglim kaklu, pie kam vēl krītot savāda atslēga izšļūk no rokām. Gans paņem atslēgu, paglabā vīru žagaros un tad dzen avis mājā. Ķēniņš izskaita avis - visas.

Otrā dienā ganam atgadās tāpat. Trešā dienā nāk vēl lielāks vīrs avi prasīt. Gans nobeidz ir šo un dabū trešo atslēgu. Tā nu trijās dienās trīs jēru zagļi nobendēti un trīs atslēgas dabūtas. Bet nu Sarga dēlam arī gribas ar varu redzēt, kas tai pakalnā īsteni labs atronams. Aiziet - nekas, tik tāds caurums. Ielien caurumā - durvis trijām atslēgām priekšā. Atslēdz vienas durvis - jau spīd, atslēdz otras - jau laistās; atslēdz trešās durvis - ak brīnumi! liela istaba vienos zeltos, sudrabos, dimantos. Pašā istabas vidū galds un uz gaida biķeris. Gans paņem biķeri, aizslēdz durvis un tad dzen avis pie ķēniņa. Ķēniņš izskaita - visas. Vakarā nu tīk bija Sarga dēls godā: jāiet vakariņās ķēniņam pa labu roku sēdēt. Ēdot ķēniņš saka: "Tu esi pirmais, kas man :avis labi noganījis. Tagad tev vieglas dienas, ēd pie mana galda, staigā pa manu pili un nepacel ne čubiņas!"

Sarga dēls nu šķietas priecīgāks, laimīgāks par pašu ķēniņu; bet jaunā princese, kas tam pie galda blakus sēdēja, vēl priecīgāka. Kādu indevi abi jaunie ļaudis tai vakarā pie galda ieēda, to īsti tūlīt neviens nemanīja; bet kad nedēļu vēlāk Sarga dēls ar princesi dārzā satikās, tad bija dzirdami šādi pātari: "Man tagad jābēg uz citurieni, jo ķēniņš, tavas pašas tēvs, jau nomaitājis, ka es, plukata zēns, tevi esmu bildinājis. Še ņem šo sudraba biķeri par pieminu no manis, bet glabā viņu cieši un nerādi nevienam!"

Tas paņem savu cirvi, sakaltušo stabuli, trīs kalna atslēgas un aiziet. Pēc kāda gada laika bēglis sasniedz svešu, svešu ķēniņa valsti, kur ķēniņa pils tuvumā augsts tornis uzcelts. Jaunais ķēniņš esot precējis otra ķēniņa jauno princesi, bet kad princese pie viņa nenākusi, tad ķēniņš, precinieks, dusmās viņu nozadzis un ieslēdzis uz mūžību augstajā tornī.

No rīta Sarga dēls aiziet pie torņa un ierauga tur savu līgavu. Šī viņu nepazīst, viņš gan. Knaši tas izmērcē savu sakaltušo stabulīti un sāk pūst. Bet tavas brīnuma skaņas, kādas nu bija stabulītei, tik sēri, tik žēli, ka visiem jāraud. Jaunais ķēniņš, tādas skaņas sadzirdējis, liek stabulniekam pilī nākt un pavēl, lai vēl pūstu. Bet stabulnieks slauka asaras un saka, ka nespējot vairāk papūst. Tomēr ķēniņš grib par varu dzirdēt, lai prasot, ko vien vēloties, bet lai tik pūšot. Līdz ko nu izstabulējies un ķēniņš pie beigām izraudājies, te stabulnieks iebāž savu stabuli

kabatā un prasa, lai atdotu to meitu, kas tornī. Ķēniņš atplēš muti līdz ausim un nokrīt kā no plaukta, bet kas solīts, tas solīts - jāizpilda. Nu atdod gan ieslodzīto, bet arī nosaka, ka abi triju dienu laikā būtu pāri viņa robežām, citādi tas saķeršot un abus tornī iebāzīšot.

Sarga dēls ņemas smalki izklaušināt, pa kuŗu ceļu visātrāki aiztikt un beidzot izdibina, ka tikai pa jūŗu triju dienu laikā iespējams robežām pāri tiki. Trešajā dienā ķēniņš nostāda sargus uz visiem valsts stūŗiem, bet kad tomēr bēgļus vairs nesaķeŗ, tad viltīgi paziņo saviem kaimiņu valdniekiem, lai tie abus saķertu.

Ūdens braucēji sabrauc sešas dienas un sešas naktis pa jūŗu. Septītā dienā nejauka vētra piedzen kuģi svešā, svešā krasta malā. Šie abi nolec no kuģa un domā tālāku bēgt, bet kas to dos? Ziņa klāt, lai ejot pie paša ķēniņa. Noiet tur - spriedums īsu īsais: Sarga dēlam jāiet cietumā un meitai jāpaliek ķēniņam par sievu.

No rīta cietumnieks prasa ēst. Bet ko ķēniņš dara? Tas iesūta ēdiena vietā virvi, lai labāk pakaroties, nekā vēl ēdot. To redzot, Sarga dēlam noskrien zils gar acim. Viņš paķer virvi. izdrāž pa logu un tad liek ķēniņam strupi atteikt: neesot nekad kāries un tādēļ to arī tagad nedarīšot. Ķēniņam tāda atbilde nejauki iet pie sirds. Viņš grib cietumnieku uz pēdām nogalināt. Tomēr, kad jaunā princese žēli lūdz, lai tā nedarot, tad šim dūša tā kā noslāpst. No rīta cietumnieks atkal prasa ēst. Ķēniņš liek cietumniekam atnākt un tad saka tā: "Izjāj bez apaušiem manu ērzeli, tad dabūsi ēst!"

Sāk jāt - ērzelis aiziet kā vējš tālu, tālu, kamēr ieskrien tādā purvā, tādā muklājā, kur ne zirgs, ne jājējs ārā tikt. Nu Sarga dēls vislielākajās bēdās, viņš raud. Te niedres sāk čabēt un vecs, vecs vīriņš, uz nūjas atspiedies, čāpo muklājā, ne viņam stieg, ne mūk.

"Kas tad tev, dēliņ, noticis?"

Raudātājs nu izstāsta visu, kas vien tam ceļā gadījies galu no gala un neslēpj ne pa naga melnumu, it nekā, pat tēva sukas nē.

"Tas labi mans dēls! Tev taisna un līdzcietīga sirds. Un tā kā tu to meitu izglābi tad es atkal tevi izglābšu, pie kam vēl par piemiņu atdošu savu veco nūju, ar ko varēsi visus darbus izdarīt, ko vien tik vēlies."

Vecais piesit ar nūju un saka: "Muklajs veries, zirdziņ velies!"

Muklajs tūlīt paliek cieta zeme un ērzelis ar visu jājēju izlec uz sausumu; vecais iedod nūju un tad pazūd kā ūdenī.

Tagad Sarga dēls arī piesitīs ar nūju sacīdams: "Lai mans

ērzelis būtu rāms kā avs, un lai es izskatītos tāds, ka mani neviens pie ķēniņa nepazītu!"

Tā notiek. Nu tas pārjāj pie ķēniņa un sakās slavens mālderis esam. Ķēniņam tāds amats brīnum pa prātam, jo jaunnedēļ nodomājis kāzas svinēt un tādēļ arī uz tām dienām pils jādabū glītāka. Labi, no rīta iet darbs vaļā. Viņš ieiet vienā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut šai istabā redzētu tās lankas, kur pie tēva avis ganīju!"

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls gana tēva avis. Nu ieiet otrā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut šai istabā redzētu to vītolu, kuŗā stabulīti lobu!"

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls sēž vītolā un lobj stabulīti. Nu ieiet trešā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut šai istabā redzētu to, kā stipros vīrus ēdinu un dzirdinu!"

Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls vicojas ar trijiem vīriem, kas ķēniņa avis zog. Nu ieiet ceturtajā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut šai istabā redzētu to torni, kur mana līgava ieslodzīta!"

Acumirklī tornis ar skaistu meitu uz visām četrām sienām. Nu ieiet piektajā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut še redzētu to, kā es ar līgavu pār jūŗu bēgu!"

Acumirklī uz visām četrām sienām ūdens, jūŗa, bangas, viļņi un kuģis, kur šie abi sēž. Nu ieiet sestajā istabā, piesit ar nūju un saka: "Kaut še redzētu to, kā es ar trako ērzeli laižos!" Acumirklī viss tas redzams.

No rīta varenais mālderis saka ķēniņam, ka istabas jau gatavas. Ķēniņš brīnās, ka tik ātri varēja gatavs tikt, un ved savu nākošo sievu istabas rādīt. Ieiet pirmajā istabā - brīnum jauki, ieiet otrā - varens darbs, ieiet trešā - ķēniņš no prieka uz augšu lec, ieiet ceturtā - šī pazīst savu torni, pazīst arī pašu mālderi, ieiet piektā istabā - šī grib vai ģībt, tomēr noturās, ne vārdiņa nesacījusi, ieiet sestā istabā - ķēniņš sasit rokas un prasa: "Kur tu tādu jājēju redzēji?"

"Kur redzēju? Ceļmalā, teitan šurp nākdams!"

"Labi. Tagad paliec pie manis un svini manas kāzas līdz , jo esi vareni strādājis."

Tā kā rītu nu kāzas. Šis gan gribētu priekš kāzām ar līgavu satikties, bet nav nekā iespējams. Tomēr līgavai pašai padoms pie rokas, kāzu dienā tā izliekas pie beigām slima. Sanāk visādi dakteŗi - nelīdz: esot jāmirst. Nu kad tā, tad raudzīs mālderis ārstēt. Ķēniņš apsola visu ko maksāt. ja izārstēšot. Pēc īsa brīža slimniece vesela un ķēniņš nu tik devīgs, ka gatavs mālderi ar naudu apbērt. Bet šis atgrūž naudu pie malas un sāk uzvilkt šādu meldiju: "Nauda tādā reizē tīri nekas. Bet klausies, ķēniņ, otrā ķēniņa valstī ir kalns un apakš kalna sudraba biķeris, atnes to biķeri, tad būsi aizmaksājis."

Ķēniņš tādas lietas neuzņemas apgādāt.

"Nu, kad nevari godīgi samaksāt. tad slimnieci pie sevis ieķīlāšu, viņa pieder man!"

"Viss labi, puisīt, ja tik tu nebūtu tādām lietām par vieglu." "Ak tā, par vieglu! Nu tad ar nūju knauks! palieciet visi kā stabi pin grīdas, kamēr es ar savu līgavu būšu pār kalnu kalniem!"

Tā notiek. Sarga dēls ar sava līgavu nu iet, iet, kamēr nonāk tēva būdiņā. Tēvs atver durvis, bet dēla vairs nepazīst. Šis gan nodievojas, ka esot viņa dēls, kas toreiz ar stabulīti kabatā aizbēdzis; tomēr vecais netic, kamēr stabulīti parādīšot, jo viņš toreiz, pa mežiem dēlu meklēdams, esot atradis nolobītu vītola zaru, un ja nu stabulīte uz zaru tikšot, tad tik viņš ticēšot, ka viņa dēls pārnācis.

Neko darīt, jārāda stabulīte. Tomēr kā nu vairs stabulīti dabūt, tā toreiz aizmirsusies cietumā ar visām atslēgām un cirvi. No rīta Sarga dēls ved savu līgavu pie nākamā sievas tēva, ķēniņa, un saka tā: "Re, pārvedu. kā pārvedu tavu meitu, izglābdams no briesmoņu nagiem. Bet, zināms, par to atkal atdosi viņu manās rokās par sievu."

Meita nu izstāsta tēvam visu, ko piedzīvojusi, un vecais atdod to Sarga dēlam par sievu.

Tomēr pēc kāzām jaunajam ķēniņam rūp stabulīte, lai ir savu tēvu apmierinātu. Viņš pamet sievu pie sievas tēva, un iet viens pats pēc stabulītes uz to pili, kur senāk cietumā sēdējis un ķēniņa istabas krāsojis. Pilī tas piesit ar nūju un saka: "Kaut mani ne ķēniņš, ne cietuma sargs nepazītu!" Tā notiek. Nu iznāk ķēniņš un prasa, ko gribot?

"Esmu dzirdējis, ka kāds knauķis tevim kāzu dienā līgavu nozadzis. Tas pats arī esot prasījis, lai tu viņam savādu biķeri apgādājot. Es, par pasauli maisīdamies, izošņāju, kur tāds biķeris dabūjams un kur pats līgavas zaglis uzturās. Ja tev būtu pie rokas labs cirvis, kādas trijas atslēgas un kaut kāda veca stabule, tad apņemos biķeri un zagli rokā dabūt."

,,Tas nekas. ja tik vien pieprasi. Tur cietumā sen dienām veca stabule, trīs atslēgas un cirvis mētājas. Ņem viņus un raugi meklēt!"

Sarga dēls paņem stabuli, atslēgas, cirvi un aiziet. Līdz ko šis labi aizgājis, te ienāk cietuma sargs un jautā, kas stabuli, atslēgas, cirvi paņēmis. Ķēniņš izstāsta, kam devis: Bet cietuma sargs krata galvu sacīdams: "Man liekas, ka svešnieks būs bijis savāds viltinieks, jo šīs trīs lietas piederēja tam, kas toreiz ar tavu nozagto līgavu pār jūŗu atbrauca. Tā esmu dzirdējis. Sūti tūlīt izlūkus tam Pakaļ, lai izzinātum, kur svešais aizgājis, kur pateicis, ko darījis"

Labi. Izlūki nu noskatās slēpšus it visu un tad griežas ar labām ziņām uz mājām. Ceļš tiem iet caur tā ķēniņa robežām, kas toreiz ķēniņa meitu tornī ieslēdzis. Šis ķēniņš satiek izlūkus un tāpat apjautājas, kurp ceļojot. Šie, nekā ļauna nedomādami, izstāsta visu skaidri, ka viņu ķēniņš tādu līgavu ielūkojies, kas ar kādu jaunekli par jūŗu atbēgusi un, ka ķēniņam ar līgavu beidzot šķībi izgājis. Viņi arī pateic, ka nule pat izošņājuši, kur šimbrīžam līgava dzīvo - esot pie tēva.

To dzirdot, torņa ķēniņam atveŗas acis: tā nudien tā pati, ko viņš zagšus zadzis un tornī auklējis Nekā vairāk nesacīdams, viņš pāriet pilī, salasa karaspēku un iet otrreiz ķēniņa meita pakaļ.

Izlūki pāriet pie sava ķēniņa un izstāsta, ko atraduši. Šis neatsaka izlūkiem nekā, salasa arī kaŗaspēku un iet ķēniņa meitai pakaļ.

Bet kamēr abi precinieki ar kaŗaspēkiem nodarbojas, tikmēr Sarga dēls, ķēniņš, ar atrasto stabuli apmierinājis savu veco tēvu un atgriezies pie savas sievas, sievas tēva pilī.

Pēc deviņām dienām abu ķēniņu kaŗaspēki jau klāt. Viens prasa, lai atdodot meitu tornī atpakaļ, otrs, lai gādājot biķeri rokā, ko mālderim - ārstam samaksāt. Ķēniņa znots pasludina ienaidniekiem, ka nedabūšot ne šo, nedz to - lai raugot karot, ja tik sveloti gribot. Ienaidnieki pasmejas par tik drošu atbildi un gāžas pilij no visām pusēm virsū. Bet ķēniņa znots paķeŗ savu nūju, iziet kaŗotājiern pretim un atdzen visus atpakaļ. Otrā dienā tas atņem karodams tam vienam ķēniņam to pili, kuru pats tik jauki izkrāsojis un trešā dienā tas kaŗodams atņem tam otram ķēniņam ir to pili, kur viņa sieva tornī sēdējusi. Tā nu tam tagad pieder trīs valstis un trīs pilis. Sievas tēvs atdod znotam valdību un dzīvo savā vecajā pilī, bet znots ar savu sievu noiet izkrāsotā pilī dzīvot.

Padzītie ķēniņi nu blan dās pa pasauli, zobus griezdami un dienu mūžu gudrodami, kā jele pilis atdabūt, kā atriebties. Beidzot tie piemāca vienu no saviem veciem sulaiņiem, lai tas salīgtu pie trijvalstu ķēniņa kalpot un tad izdevīgā brīdī nūju un biķeri nospertu. Tā notiek: Vecais blēdis glūn, glūn, kamēr izdabū, ka nūja pagrīdē, biķeris pagultē. Un kādu dienu, kamēr ķēniņš ar sievu pie sievas tēva sērš, šis paņem nūju, paņem biķeri, lai aiznestu padzītajiem blandoņiem. Ķēniņš pārbrauc no sērsībām, pamana, kas noticis, un paliek tīri sajucis, nezinādams ko darīt, ko iesākt; bet sieva to mierina: "Lai, lai, vīriņ! kad rītu no mūsu ienaidniekiem ziņa pienāks, lai tu mani atdod, tad steigšos ar lielāko prieku turpu, jo - tici droši - vakarā būšu atpakaļ. Esi tik mierīgs, gan zināšu!"

No rīta divas ziņas klāt. Viena: lai atdodot sievu tam, kam biķeris; otra: lai atdodot sievu tam, kam nūja. Trijvalstu ķēniņš atbild abiem ziņu nesējiem vienādi: būšot tūlīt klāt, lai tik gaidot pie torņa pils. .

Pusdienas laikā pie torņa pils bija savādas precības: divi grēcinieki, viena paša precamā, ko tomēr īstais vīrs sen jau noprecējis. Jaunā ķēniņiene noiet pie torņa, šie abi stāv, kā brieži -- vienam biķeris rokā, otram nūja. Tas viens sniedz biķeri un sauc: "Nāc pie manis!" Tas otrs sniedz nūju un sauc: "Nāc pie manis!" Bet ķēniņiene atbild: "Tas, kas man pirmais nūju pasniegs, pie tā iešu!"

To dzirdot, biķernieks nosviež biķeri un liecas pie nūjas, bet kā nūjenieks pagrūdis šo mazliet ar nūju, tā šis no nūjas spēka augšpēdu un pagalam. Nūjenieks, to redzot, tā sabīstas, kā izšļūk nūja no rokām, jo domājis tik tāpat pagrūzt, bet ne nosist. Kamēr nu viens precinieks gar zemi guļ un otrs ar atplēstu muti brīnās, tamēr jaunā ķēniņiene paņem nūju, paņem biķeri un projām.

Bet nu trijvalstu ķēniņš tā vairs nūju neglabā. Viņš ieslēdz abus divus ar biķeri kalnā, kur toreiz lielie vīri līda avis zagt. Spēka lietām nu bij droša vieta; tomēr kalnam caur nūju no tā laika gadījās savāds spēks: kuŗš pār kalni pārgāja, tas pārvērtās vai nu par akmeni, vai par putnu.

Tagad trijvalstu ķēniņam sāka miera dienas aust - viens ienaidnieks pagalam, otrs diezin kur aizkūlies.

Pēc kāda gada jaunajam ķēniņu pārim piedzimst dvīņi. Puikas aug kā rutki. Tā aiztek divpadsmit gadu. Te vienu dienu abi bērni prasās uz mežu medīt. Tēvs nu labiem bērniem ko lies - lai iet. Zēni medī, medī cauru dienu, un vakarā, uz mājām nākdami, ierauga uz nepazīstama kalniņa lielu vanagu. Viens no dvīņiem šaus vanagu. Vanags krīt, bet mirdams tā saka: "Es esmu senākais torņa - pils ķēniņš, kas nāca par šo kalnu, lai trijvalstu ķēniņam atriebtos; tomēr atriebties nedabūju, jo šinī pašā vietā pārvērtos par vanagu. Tur kalnā esot nūja; ja nebūtu mani šāvuši, tad ar šīs nūjas spēku būtu varējis reiz tikt vīri par cilvēku, bet tagad man jāmirst."

Ne zēni ko par torņa - ķēniņu zin, ne par nūju, tie iet tik savu nošauto vanagu ņemt; bet tikko abiem kājas pie kalna piesitas, tie paliek par akmeņiem. Tēvs gaida mediniekus mājā - nekā. Beidzot tas saka uz sievu : "Es iešu ar savu brīnumu nūju puikas meklēt; tik paliec tu, sieviņ, mājā, jo tas, kam kalna atslēgas nav rokā, nedrīkst pie kalna rādīties. Tā jau mūžam iet, kad bērniem vaļu atļauj - diezin, kur un kad tos atradīšu."

Viņš paņem kalna atslēgas, aiziet turp, atslēdz kalna durvis, taisās nūju ņemt, te kā gadās, kā ne - nūja piesitas pie kalna zemes. Kalns acumirklī sabrūk, nūja nogrimst un tai vietā tas ierauga savus dēlus ar nošauto torņa-ķēniņu. Nūja viņu par cilvēku gan pārvērta, bet atdzīvināt neatdzīvināja, tādēļ ka nošauts. Ķēniņš, to redzot, no brīnumiem paliek kā stabs, bet dēli to apkampj sacīdami: "Tēt, nebrīnies, mēs bijām par akmeņiem pārvērsti, bet tu mūs tagad izglābi."

Puikas nu izstāsta visu, kā viņiem gadījies un ko torņa - ķēniņš mirdams pastāstījis. Trijvalstu ķēniņš, senākais Sarga dēls, paglabā savu veco ienaidnieku, kā pieklājas, atdod vienu valsti vienam dēlam, otru valsti otram dēlam un pats patura to valsti, kur izkrāsotā pils. Sievas tēvs un paša tēvs dzīvo drīzi pie dēla. drīzi vienā pilī, drīzi otrā pilī pie dēla dēliem .