10. A. 516. R. Bērziņš Iecavā. LP, I, 132 (103).

Kādam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Kādu dienu tēvs saka uz dēliem: "Bērni mīļie, mājiņa man maza, pārtika šaura - eita pasaulē pelnīties!"

Labi, otrā dienā visi trīs brāļi jau ceļā. Pie krusta ceļa tie izšķiras: abi gudrie iet apkārt, muļķītis tiešām. Iet, iet - saiet ielu mežu, kur tekas malā divi strīdās.

"Kas nu brāļu starpā strīdēsies?"

"Jā, ciema puis', kā nestrīdēties? Tēvs iedeva cepuri, kuŗu galvā uzliekot paliek neredzams, iedeva tupeli, kuŗu uzaunot vējam līdzi izskrien un nu nav neviena, kas izšķirtu, kuram īsti tās mantas pieder."

"Kad tik vien tās nelaimes, tad jau ātri tiksim galā. Klausāties, es sviedīšu oliņu mežā un tas, kas oliņu pirmais atradīs, paturēs abas mantas."

Klaikš! oliņa mežā - visi trīs meklē. Meklē, meklē -muļķītis uzmeklē, muļķītim abas mantas. Muļķītis uzaun tupeli viens divi ķēniņa pilī klāt. Ieiet pilī - ķēniņš pie beigām noskumis: meita noburta par velna kalponi. Ķēniņš gan solījis meitu, gan pili, gan valsti, kas meitu atburtu, bet neviena.

"Nu, kad neviena negadās, tad raudzīšu es!" muļķītis apsolās.

Labi. No rīta ķēniņa meita skries uz jūru - muļķītis skrien līdz, tupelē iekāpdams, cepuri uzlikdams. Noskrien jūrmalā meita raud, meita lūdzas, lai jel jūŗas vecais apžēlojoties un iznākot kāpu malā, jo citādi velns būšot viņu vai vēl apēst. Jūŗa kŗāc, jūŗa šņāc, viņi veļas, bangas ceļas un re, jūŗas vecais, sudraba matiem, zelta bārdu, dimanta ūsām, iznāk kāpu malā. "Ko, meitiņ, vēlies?"

"Ak, mīļo jūŗas veci, dod malt vienu matiņu no tavas galvas, citādi velns mani apēdīs aiz dusmām."

Mani mati dārgi mati; tomēr ja vienu vien lūdzies, tad došu ar."

Meita izrauj vienu matu; neredzamais muļķītis labu kušķi. ,Jūŗas tēvs gan saīgst; bet neviena nav redzama, griežas jūŗā atpakaļ. Jūŗa kŗāc, bangas cēlas, viļņos vecais pazuda. Meita pārskrien kā vējš mājā un atdod sudraba matu velnam. Muļķītis skrien kā vējš paka[ un ieliek sudraba matu kušķi meitas pagalvī. Naktī meita jau guļ mierīgāka, jo jūŗas vecā matu kušķis velnam tik atvēl līdz durvim tuvoties.

No rīta meita atkal noskrien jūrmalā un raud un lūdzas, lai jel jūŗas vecais iznākot kāpu malā. Jūŗas vecais šoreiz negrib, negrib nākt; bet beigās tomēr jūŗa sāk kŗākt, jūŗa sāk šņākt, viļņi sāk velties. bangas sāk celties un vecais parādās sudraba matiem, zelta bārdu, dimanta ūsām kāpu malā.

"Ko, meitiņ, nu atkal vēlies?"

"Ak, mīļo jūras veci, dod man vienu spalviņu no tavas bārdas, citādi velns mani dusmās apēdīs."

"Mana bārda cienījama bārda; tomēr ja vienu spalviņu vien lūdzies, lai notiek!"

Meita izrauj vienu spalviņu; neredzamais muļķītis labu kušķi. Jūŗas vecais nejauki saīgst; bet neviena nav redzama, griežas jūŗā atpakaļ. Jūŗa kŗāca, bangas cēlās, viņos vecais pazuda. Meita pārskrien, kā vējš mājā un atdod zelta bārdas spalviņu velnam. Muļķītis skrien kā vējš paka un ieliek zelta bārdas kušķi meitas pagalvī. Naktī meita jau guļ itin mierīga, jo jūŗas veča bārdas kušķis velnam tik atvēl līdz vārtiem tuvoties.

No rīta meita trešo reizi noskrien jūrmalā un raud un lūdzas, lai jel jūŗas tēvs iznākot kāpu malā. Tomēr šoreiz tas nemāk un nenāk. Meita raud vēl karstāki, lūdzas vēl žēlīgāki un re, beigās jūŗa sāk kŗākt, jūŗa šņākt, viļņi sāk celties un vecais parādās sudraba matiem, zelta bārdu, dimanta ūsām kāpu malā.

"Ko, meitiņ, mani tā vienmēr traucē?"

"Ak, mīļo jūŗas veci, nedusmojies, dod man vienu spalviņu no tavām ūsām, citādi velns mani sakapās gabalos."

"Manas ūsas godājamas ūsas; tomēr ja vienu spalviņu vien lūdzies, lai notiek!"

Meita izrauj vienu spalviņu; neredzamais muļķītis labu kušķīti. Jūŗas vecais briesmīgi saīgst; bet, neviena nav redzama" ,griežas jūŗā atpakaļ. Jūŗa kŗāca, bangas cēlās, viļņos vecais pazuda. Meita pārskrien kā vējš mājā un atdod dimanta ūsu spalviņu velnam. Muļķītis skrien kā vējš pakal un ieliek dimanta ūsu kušķīti meitas pagalvī. Naktī meita gul pavisam mierīga kā vesela, jo jūras vecā matu kušķīts, bārdas kušķīts un ūsu kušķīts velnam tik atvēl pār deviņām jūrām tuvoties.

No rīta tai valstī bija lieli prieki: muļķītis apņēma ķēniņa meitu par sievu, muļķītis palika tai valstī par ķēniņu. Ir savu tēvu, savus brāļus, tas ataicināja un nu visi dzīvoja laimīgi.