11. A. 515. Kreicberģis Dzirciemā. LP, VII, II, 30, 2, 3a.

Zēns ganīja lopus ceļmalā un uzgāja eglē žagatas bērnus. Viņš izņēma tos un gribēja nomocīt, bet viņam iežēlojās par nabadziņiem - atlika atpakaļ. Tad vecā žagata par to atnesa mazu oliņu un ielika zēnam cepurē. Zēns oliņu glaudīja, grozīja, beidzot ieņēma arī mutē; bet kā ieņēma mutē - palika neredzams. Tai brīdi brauca ķēniņš gaŗām un brīnījās - drīzi zēns parādās, drīzi pazūd - kas tas? Nu viņš aptura zirgus, piesauc zēnu klāt un paņem līdz par sulaini.

Bet ķēniņam bija skaista meita ; tā sulaini iemīlēja un lūdzās tēvam, lai atvēl to precēt. Ķēniņš gan negribēja; beidzot - ko taču darīs - atsaka: "Ja labāka nedabūsim, preci arī to pašu sulaini!"

Labi - tā paliek. Te kā par nelaimi atkuļas kaimiņa ķēniņa dēls un izjauc zēnam visu lietu; ķēniņa meita gan bučo tēvu, lai apžēlojas, lai neprecina pie nepatīkama; bet tēvs itin dusmīgs: "Tev gana zēns labāks, nekā ķēniņa dēls? vai gluži muļķe esi?"

Neko darīt - jāiet ar ķēniņa dēlu pie altāŗa. Bet zēns, ieņēmis oliņu mutē, iet līdz. Un kā nu mācītājs laulādams ar izstieptu roku kautcik pagrasījās, norādīdams no šīs zemes pīšļiem uz turienes godību, tā ikreizes neredzamais sulainis iekrauj tikai ķēniņa dēlam ar dūri pa pieri. Šis - kā jau nu brūtgāns tādā reizē - nolaidis acis, domā: mācītājs tas sitējs, un sāk jau pukoties, bet vēl pacieš. Te pašā tai vietā, kur mācītājs vaicā brūtgānam: "Vai gribi ņemt jeb negribi?" zēns kŗaus tā šim pa degunu, ka acis vien nomirkšķināja, un brūtgāns to vien attapa iesaukties: "Negribu, negribu!" un tā pa durvim ārā.

Ķēniņš redz: šis aizmūk - sauc to pašu sulaini un liek laulāt. Vai tad nu meitu pametīs apsmieklam nelaulātu? Un tad salaulāja arī, vēl mācītājs pats teica, kad laulību beidza: "Jā, to es arī nu saku. Kam Dievs ir nolēmis sajūgties, tiem ne velns vairs pa degunu nedauza!"