12. A. 515. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģē Brīvzemnieka "Mūsu tautas pasakas". LP, VII, II, 30, 2, 3b.

Vecos laikos kāds zēns ganīja mežmalā lopus un, pa mežu staigādams, viņš atrada žagatas ligzdu ar četriem bērniem. Nedarbis zēns izņēma žagatēnus no ligzdas tur jau taisījās tos pakārt ganības malā pie sklandām. Te tam piepēši palika žēl mazo nevainīgo putniņu, viņš tos aiznesa atpakaļ ligzdā. Ligzdā putniņus liekot, viens no tiem, itkā par pateicību, izmeta no knābļa zēnam rokā pelēku oliņu. Ar oliņu visādi rotādamies, zēns to arī reizām iebāza mutē. Bet tikko oliņa viņam bija mutē, viņš nomanīja, ka lopiem un cilvēkiem tapa neredzams.

Kādu dienu gadījās gar to pašu mežmalu gaŗām braukt kādam kungam. Kungs redz, ka gana zēns, oliņu mutē ņemdams, paliek neredzams, un paņēma brīnišķīgo zēnu līdz ar visu oliņu. Kungs paturēja zēnu pie sevis par sulaini, kamēr tas izaugs liels vīrs.

Kungam bija viena vienīga, ļoti skaista meita. Šī aplam iemīlēja sulaini, bet tēvs to bija apsolījis kādam bagātam, bet nelabam kungam, un neklausījās nebūt, ko meita lūdzās. Visi jau sataisījās uz kāzām pie brūtes tēva. Bet sulainis nu gudroja un gudroja, kamēr izgudroja stiķi, kā izglābtu savu mīļāko no bagātnieka nagiem.

Viņš pagādāja sev mazu vālīti, ieņēma oliņu mutē un nostājās bajāram blakus. Kad nu mācītājs, spēcīgu laulības runu runādams, paceltu pirkstu brūtgānam pretim kratīja, spēra neredzamais sulainis šim ar vālīti pa degunu. Pēc pirmā vilciena bajārs gan vēl nekustēja, lai arī deguns jau metās zils. Bet kad dabūja vēl pāri reizes pa degunu, tad zils melns metās uz pašu mācītāju: kā tas drīkstot viņam degunu dauzīt.

Laulāt nesalaulāja - bajārs aizgāja un neprecējās vairs nekad, jo laulību viņš jau nevarēja izturēt. Beidzot sulainis dabūja apprecēt savu skaisto iemīlēto līgaviņu, kunga meitu, un palika pats par bagātu kungu.