13. A. 515. Skolnieks J. Laurinovičs Eglūnā. N. Rancāna krājumā.

Vienā zemē dzīvoja bagāts kungs. Viņam bija viens dēls, un viņš gribēja savu dēlu apprecināt, bet tas nevarēja izmeklēt nevienas meitas sev pa prātam. Tad tēvs sadusmojās uz dēla un sacīja: "Tev būs par sievu tā sieviete, ko braucot pirmo satiksim. Taisies jau rītu braukt."

Dēls arī paklausīja tēvam un padevās savam liktenim. Gaismai austot kungs pavēlēja saviem kalpiem sajūgt karītē četrus zirgus. Kad viss bija kārtībā, tad tēvs ar dēlu devās ceļā. Ilgi viņi brauca, bet neviens viņiem nenāca pretī. Beidzot viņi piebrauca krustceļam. Tur nu reiz trīs ceļus un braucēji apstājas, nezinādami, pa kādu ceļu braukt. Tad dēls sacīja tēvam, lai kučērs palaižot grožus vaļā un lai iecērtot zirgiem ar pātagu. "Pa kādu ceļu zirgi nogriezīsies, pa to nu brauksim tālāk."

Palaida kučērs grožus vaļā un iecirta zirgiem ar pātagu. Zirgi sāka skriet un nogriezās vienā sānceļā, kas veda taisni mežā. Jo tālāk viņi brauca, jo šaurāks palika ceļš. Beidzot ceļš palika tik šaurs, ka ar karīti bija ļoti gŗūti braukt. Tad tēvs ar dēlu atstāja pajūgu un gāja pa stigu kājām. Pagājuši kādu gabalu, viņi no augstākas vietas ierauga mazu mājiņu. Te kungs ar dēlu apstājas un domā: vai iet šinī mājiņā iekšā vai nē. Tad nosprieda, ka vajaga iet. Netālu no mājiņas viņi satiek meiteni, kas ar spaini gāja uz aku pēc ūdens. Kungs ļoti priecājās, ka nu beidzot sastapa meiteni pēc gaŗā ceļojuma. Meitene bija ģērbusies nabadzīgās drēbēs. Ceļinieki piegāja pie meitenes tuvāk, sasveicinājās, un tad lūdza viņai dzert. Meitene nu viņus arī padzirdīja. Kungs teica meitenei: "Tu būsi manam dēlam par sievu."

Meitene atbild: "Es nekā nezinu teikt, te ir mans tēvs un brāļi."

Kunga dēls, būdams pats vēl jauns, redzot tādu skaistu meiteni, tūlin to iemīlēja. Viņš nosprieda: "Lai ar' kas būtu, bet šo meiteni gribu dabūt par sievu; ja nedabūšu šo, tad nevienas."

Kungi ieiet mazajā mājiņā, visur redz kārtību un tīrību. Aiz durvim sēd divi meitenes brāļi un taisa traukus, bet tēvs dara vīzes. Tad kungs, minēdams savu vārdu, sāka runāt: "Vai esat dzirdējuši par tādu un tādu kungu?"

"Jā, dzirdēt mēs esam gan dzirdējuši, viņš esot ļoti bagāts un dzīvojot ļoti tālu no šejienes, bet pazīt to nepazīstam."

Kungs iesaucās: "Es pats esmu tas kungs, un mēs ar dēlu esam atbraukuši jūsu meitas precībās."

Saimnieks negribēja ticēt, un domāja, ka kungs tikai joko, un sacīja: "Kāds kungs gan brauks pie nabaga tēva meitas precībās." Bet kad viņš noprata, ka kungs nejoko, tad piebilda: "Es esmu ar mieru, ja tik viņa pati gribēs pie jūsu dēla iet."

Abi tēvi nu prasa meitenei: "Vai tu iesi pie kunga dēla?" Meitene atbild: "Vai viņš māk kādu darbu?"

Kungs sāka par to smieties: "Kādēļ manam dēlam vajaga mācēt darbu, kad jau ir tūkstoši strādnieku, kas viņam visu padara?"

Meitene ar to nebija gluži mierā un atbildēja: "Ja jūsu dēls nekādu darbu nemāk, tad es baidos iet. Ja viņš izmācīsies kādu darbu un man to parādīs, tad es iešu ar prieku."

Dabūjuši tādu atbildi, kungs ar savu dēlu brauca atkal uz savu muižu. Kunga dēls, nekad nestrādājis, ķeŗas drīz pie viena, drīz pie otra darba, bet neviens ne otrs neiet lāgā. Tā nu viņš nomocījās ilgu laiku. Beidzot tēvs viņam teica: "Skolas gados tu varēji diezgan labi bildes mālēt."

No iesākuma mālēšana gan negribēja veikties, bet beidzot viņš iemācījās tik labi mālēt, ka nāca arī citi viņa bildes skatīties. Uzmālējis divpadsmit bildes, viņš tās aizveda savai nākamai sievai parādīt.

Meitene paņēma visas bildītes un aiznesa tās uz tirgu, lai pārliecinātos, vai par šo darbu ļaudis arī cik necik maksās. Kunga dēla bildes tika visas īsā laikā pārdotas. Tad meitene pārnāk mājā un saka uz kunga dēlu: "Tagad es iešu pie tevis, jo redzu, ka tu vienu darbu māki, un par tavu darbu audis maksā diezgan lielu naudu."

Kungs savīkša bagātas kāzas, kas vilkās vairāk nedēļas. Reiz kunga dēls taisījās ceļot un ar' savu sievu ņēma līdz. Viņi aizbrauca ar kādu kuģi pār jūŗu uz svešām zemēm. Aizbraukuši tur, apmetās vienā viesnīcā. Atpakaļ braucot, atceras, ka viesnīcā aizmirsuši gredzenus, bet kuģis jau grib iet jūrā. Jaunais kungs lūdz kapteinu, lai tas kādu stundu pagaidot, un par gaidīšanu viņš gribot samaksāt. Ar tiem vārdiem viņš iedod kapteinam rokas naudu un tas arī apsola pagaidīt. Jaunais kungs nu aizbrauc uz viesnīcu, bet sieva paliek uz kuģa. Tā ka kunga sieva bija ļoti skaista, tad kapteins viņu iemīlē. Viņš nu sadomā nozagt skaisto sievu, un steigšus vien nogriež kuģi no krasta un brauc jūrā. Pēc maza brīža kunga sieva pamana, ka kuģis jau iet jūŗā. Viņa nu gan sāka raudāt un vaimanāt, bet nekas nepalīdzēja. Kad jaunais kungs pienāca atkal jūrmalā, kuģa jau vairs nebija un viņš saprata, ka bija piekrāpts un aplaupīts.

Otrā dienā jau ar nākošo kuģi kungs devās meklēt savu sievu. Beidzot viņš panāk gan to kur, bet agrākā kapteiņa tur vairs nebija, tā vietā jau bija cits. Svešais kapteins varēja tik pateikt, ka pirmais ar savu sievu esot aizgājis. No lielām bēdām jaunais kungs iesāka dzert - dzēra tik daudz, ka pārdeva visu, kas viņam bija, pat savus svārkus. Beidzot viņam vairs nebija naudas ko maizes nopirkt. Bads viņu piespieda meklēt kādu darbu, lai varētu maizi nopelnīt. Tagad viņš atcerējās savu amatu. Noskrandājies viņš aiziet pie kāda bilžu mālētāja un lūdz, lai tas viņu pieņemtu par palīgu. Bilžu mālētājs negrib viņu pieņemt, jo domā, ka viņš ir tik kāds palaidnis. Pēdīgi pieņem gan. bet no sākuma saimnieks kunga dēlam nekā nemaksā. Kad saimnieks redz, ka par palīga bildēm ļaudis vairāk maksā, kā par viņa paša bildēm, tad viņš jau sāka maksāt tam diezgan labu algu. Nu kunga dēls uztaisīja sev jaunus svārkus un vairs nedzēra.

Tai pašā pilsētā, kuŗā kunga dēls strādāja, dzīvoja arī blēdīgais kapteins ar nolaupīto kunga sievu. Kapteins lika kunga sievu saviem sulaiņiem stingri sargāt. Kādu dienu kapteins, nākdams no darba, aiziet pie bilžu mālētāja un nopērk dažas bildes. Ar bildēm viņš gribēja iepriecināt nelaimīgo sievu. Apskatījusi jaunās bildes, viņa ierauga vienu it kā pazīstamu bildi. Tur iet meitene ar spaiņiem pēc ūdens, pretī nāk divi vīrieši un uz kalniņa stāv maza mājiņa. Viņa tagad saprot, ka šo bildi ir uzmālējis tikai viņas vīrs; neviens jau še nevarētu tādas vietas uzmālēt. Tagad kunga sieva izliekas priecīga. Kapteins redzēdams, ka viņai patīk bildes, tad sāka nest tai katru dienu jaunas bildes. Beidzot viņa saka kapteinam: "Es nesaprotu, kāpēc tu neļauj man pastaigāties pa pilsētu, bet visu laiku turi mani kā cietumā? Atļaun man tevi pavadīt mazu ceļa gabaliņu. Tu jau redzi, ka es visu esmu aizmirsusi un iesāku tevi mīlēt."

Tad kapteins viņai arī atļāva iet ar kalponi pa pilsētu pastaigāties.

Tagad viņa aiziet pie bilžu mālētāja, gribēdama satikt savu vīru. Viņš tur redz savu vīru vienu bildi mālējam, un vīrs arī tūlin pazīst savu sievu. Tad viņi norunā, kā un kad viņi varētu aizbēgt.

Pēc kāda laika atbrauc kunga dēls ar četriem zirgiem pie savas sievas, saliek visas vērtīgākās mantas, un aizbrauc uz jūŗas krastu un sēstas kuģī, kas iet uz viņu dzimteni. Kunga dēls ar savu jauno sieviņu laimīgi aizbrauc uz māju, bet kapteins nu redz, ka viņš ir tik pievīlies.

Tā izrādās, ka kunga sievai bijusi taisnība, ka katram cilvēkam vajaga mācēt savu darbu.

Piezīme. Te mēs redzam, ka bildes motīvs, kas sastopams dažos iepriekšējos variantos, var būt arī patstāvīga pasaka. P. Š.