1. A. 516. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteŗos.

Reiz vienā valstī valdījis vecs ķēniņš. Ķēniņam bijis viens vienīgs dēls, liels no auguma un skaists. Ķēniņiene nomirusi un atraiknis ķēniņš drīz vien pēc tam saslimis. Slimais ķēniņš pasaucis savu vismīļāko sargu, uzticamo Jānīti, mazu, mazu vīriņu un teicis:

"Tur, manā lielajā dzelzs lādē ir viena bilde, uz kuŗas redzama brīnumskaista princese. Tā princese ir apburta. Bildi tu noliec pils torņa istabā un sargā, kā mans dēls to nedabūn redzēt. Ja viņš bildi redzēs, tad sāks princesi meklēt un viņam būs jāmirst. Princese dzīvo tai zemē, kuŗa ir aiz mūsu jūŗas. Tagad ej un dari, kā es tev pavēlēju."

Jānītis sameklējis bildi un aiznesis to uz torņa istabu. Tad viņš gājis pie slimā ķēniņa paziņot, ka pavēle izpildīta. Ķēniņš bijis laimīgs. Viņš drīz vien nomiris un mirdams Jānītim piekodinājis, lai sargā viņa dēlu un kalpo tam tikpat uzticami, kā kalpojis viņam.

Pēc ķēniņa nāves princis valdījis pa pili un zemi. viņš atsaucis Jānīti uti licis tam, lai izvadā viņu pa pili un izrāda visas istabas. Jānītis gājis ķēniņam pa priekšu un rādījis visas pils istabas. Pie torņa istabas durvim Jānītis apstājies un teicis: "Te nevar iet. To vecais ķēniņš alzliedza darīt."

"Es esmu tagad valdnieks un gribu redzēt, kas šai istabā ir." Nekādas izrunas nelīdzējušas. Jānītis bijis spiests atslēgt torņa istabas durvis, kur pie sienas karājusies brīnumskaistās, apburtās princeses bilde. Ķēniņš iegājis istabā un sācis to ap skatīt. Jānītis aizstājies bildei priekšā, bet ķēniņš to ieraudzījis un pārsteigts apbrīnojis. Viņš to paņēmis līdz uz savu istabu un stundām ilgi skatījies uz bildi. No tās dienas ķēniņam nebijis vairs miera. Tas neizsakāmi vēlējies redzēt skaisto princesi.

Ķēniņš licis atvērt savus mantas kambarus un ataicinājis dažādus smalkus amatniekus. Tiem viņš licis iztaisīt kuģi no tīra zelta un vēl citas dārgas lietas no zelta un dārgakmeņiem. Kad viss bijis gatavs, tad ķēniņš iekāpis savā kuģī un braucis apceļot svešas zemes un meklēt brīnumskaisto princesi. Bet Jānītis jau zinājis to zemi, kur brīnumskaistā princese dzīvo. Viņš licis kuģa kapteinim turp braukt. Arī to viņš zinājis, ka ķēniņš neatlaidīsies, kamēr nebūs sameklējis brīnumskaisto princesi. Tad jau labāk lai viņš to atrod tūliņ.

Viņi piebraukuši pie aizjūras ķēniņa pils. Jānītis izkāpis malā. Kēniņš palicis uz sava kuģa. Jānītis paņēmis līdz dažas skaistas lietiņas un aizgājis uz ķēniņa pili. Viņš pilī piedāvājis pārdošanai skaistās lietiņas. Princesei tās ļoti iepatikušās. Tad Jānītis teicis: "Man uz kuģa ir vēl daudz skaistu lietiņu, kuras es varu pārdot. ja jūs man atnākat uz kuģa līdz . . ."

Princese bijusi ar mieru iet uz svešo kuģi. Viņa paņēmusi sev līdz 5 pavadoņus un visi aizgājuši uz kuģi.

Kad ķēniņš ieraudzījis daiļo princesi, tad viņu ļoti iemīlējis un negribējis vairs no viņas šķirties. Viņš licis kapteinim tūlin braukt atpakaļ uz savu pili. Daiļo princesi nolaupījuši.

Kad ķēniņš ar daiļo princesi bijuši jau tālu jūŗā iebraukuši un kad bēgļu vajātāji bijuši jau sen atpakaļ atgriezušies, tad naktī, uz kuģa masta uzlaidušies divi kraukļi un runājušies: "Ko tas nu līdzēs? Tiklīdz ķēniņš izkāps malā, to nositīs skaists zirgs un daiļā ķēniņiene paliks atraikne."

"Kā tad to varētu novērst?" prasījis otrs kraullis.

"Nu, gluži vienkārši. Tas zirgs, ko ķēniņš jūrmalā ieraudzīs, būs velns, par zirgu pārvērties. Seglu kreisā pusē ir ķeša un viņā ir revolveris. Kad kāds to zinātu, tad tas izrautu revolveri un zirgu nošautu. Tad ķēniņš paliktu dzīvs."

Kraukļi tūlin aizlaidušies. Jānītis kraukļu sarunu dzirdējis. Viņš palicis visu nakti nomodā un domājis, kā varētu ķēniņu izglābt. Drīz vien kraukļi atkal otrreiz atskrējuši un viens teicis: "Ko tas nu līdzēs? Ja ar ķēniņš izglābsies, tad ķēniņiene pirmā naktī nomirs."

"Kā tad to varētu novērst?" jautājis otrs krauklis. "Ķēniņiene mazgāsies. Kad viņa istabas meitai prasīs kreklu, tad tā viņai iedos saģiftētu kreklu un ķēniņiene, to uzvilkusi, nomirs. Istabas meita mīlē ķēniņu. Viņai gan nav vairāk ģifts, kā vienai reizei . . ."

Atkal abi kraukļi aizskrējuši. Jānītis viņu sarunu noklausījies. Drīz vien kraukļi bijuši trešo reiz klāt: "Ko tas nu viss līdzēs? Ja ķēniņieni kāds izglābs, viņa nomirs tad savā kāzu naktī, kad pirmo reizi dancos," teicis pirmais krauklis.

"Kā to varētu novērst?" prasījis otrs.

"Kad ķēniņiene kāzu nakti pirmo reiz dancos, tad to apstās velni un nožņaugs. Bet ja kāds gadīsies un viņai no kreisās krūts izspiedīs asins pilienu, tad viņa atkal atdzīvosies."

"Bet kas lai to ķēniņam pasaka?" prasījis otrs krauklis. "Kas to ķēniņam stāstīs, to velni pārvērtīs par akmens stabu," atbildējis pirmais krauklis un stāstījis otram vēl citas gudrības.

Kraukļi atkal aizlaidušies.

Trešā dienā kuģis piebraucis pie ķēniņa pils. Kad ķēniņš ar daiļo princesi izkāpuši malā, tad uz krasta stāvējis brīnumskaists ērzelis.

"Es iešu drusku pajāties," teicis ķēniņš un skrējis uz ērzeli. "Pagaid', pagaid', es iešu pirmais," kliedzis Jānītis.

Viņš pieskrējis pie ērzeļa un uzlēcis tam mugurā. Jānītis izrāvis no seglu ķešas revolveri un izšāvis. Dūmi vien nokūpējuši un ērzelis uzreiz izjucis.

Visi brīnījušies un jautājuši Jānītim, kas tas par zirgu varējis būt? Jānītis klusējis.

Ķēniņš ar daiļo princesi gājuši uz pili. Vakarā daiļā princese mazgājusies un teikusi istabas meitai: "Padod man kreklu! .." Istabas meita iedevusi kreklu. Kad princese gribējusi to vilkt mugurā, pieskrējis Jānītis, izrāvis princesei kreklu no rokām un iesviedis ugunī . . Princese noskaitusies un apsūdzējusi Jānīti ķēniņam. Ķēniņš norājis Jānīti un tad prasījis, kādēļ viņš to darījis? Jānītis klusējis.

Pilī posušies uz kāzām. Kāzu dienā pils bijusi pilna viesiem un muzikanti spēlējuši pils lielajā zālē. Ķēniņš ar jauno ķēniņieni pirmie sākuši dancot. Pēc tam arī viss lielais viesu bars.

Dancojot ķēniņiene nokritusi nedzīva uz grīdas. Viesi to apstājuši un neviens nezinājis, ko nu lai dara. Jānītis piesteidzies

pie ķēniņienes, atpogājis tai uz krūtim drēbes un no kreisās krūts izspiedis asins lāsīti- Ķēniņiene tūlin atvērusi acis un teikusi, lai viņu nes uz savu istabu. Tur jaunā ķēniņiene palikusi drīz vien vesela un prasījusi Jānītim, kā viņš to varējis izglābt. Jānītis klusējis. Bet ķēniņiene bijusi ļoti ziņkārīga un nelikusies mierā. Jānītis ilgi nestāstījis, jo zinājis, ka viņš tad pārvērtīsies par akmens stabu. Bet ķēniņiene to tincinājusi tik ilgi, kamēr reiz Jānītis tai izstāstījis no kraukļiem dzirdētās gudrības

Tūliņ arī viņš pārvērties par akmens stabu. Nu ķēniņš ar ķēniņieni nožēlojuši savu uzticamo sargu, bet bijis jau par vēlu. Ķēniņš licis akmens Jānīti ienest savā istabā un piesliet pie gultas kājgaļa. Bet pa naktim akmens Jānītis bieži vien smējies.

Reiz ķēniņa nav bijis mājā. Ķēniņiene viena gulējusi guļamistabā. Akmens Jānītis atkal smējies. Ķēniņienei bijis bailes un viņa likusi iznest no istabas akmens stabu. Viņu ielikuši ķēķa kaktā.

Ķēniņu pārim piedzimis dēls. Ķēniņa dēlam dzēruši krustabas. Ap pusnakti kalpone gājusi ķēķī. Tiklīdz viņa pavērusi ķēķa durvis, ka pa ķēķi skrējuši, ka švīkst vien. Kalpone nobijusies un skaitījusi:

"Kungs, esi man žēlīgs!" un kalpone metusi sev priekšā krustu.

Bet tūlin viņa arī no bailēm sastingusi. Ķēķis bijis pilns velnu. Tie bijuši apstājuši akmens Jānīti un to nerrojuši. Klibs velns bijis uzsēdies Jānītim uz galvas un nežēlīgi tam plēsis matus. Bet klibam velnam drusku šubējies un tas novēlies uz grīdas, ka noblīkšķējis vien. Un tūlin arī Jānītis smējies. Velni Jānīti tādēļ mocījuši, ka tas izglābis ķēniņu un ķēniņieni.

Kalpone redzēto stāstījusi ķēniņam. Nu ķēniņš sapratis, ka Jānītis ir vēl dzīvs. Viņš sasaucis visus savus gudros un mācītos un licis tiem, lai atdzīvina Jānīti. Neviens to nav varējis. Tad ķēniņš sūtījis pēc buriem un raganām un jautājis tiem, vai tie ko nezin. Viena ragana atradusies, kas apņēmusies Jānīti atdzīvināt. Bet tur vajagot ķēniņa dēla asinu. Ķēniņa dēls jānokaunot un viņa asinis jāuzlejot akmens Jānītim uz galvas . . .

Ķēniņš visādi izdomājies: žēl bijis Jānīša, kuŗu velni mocījuši, bet vēl vairāk žēl bijis sava dēla . . . Beidzot ķēniņš bijis ar mieru laist nokaut savu dēlu un atdzīvināt Jānīti . . .

Kad ķēniņa dēla asinis uzlējuši akmens Jānītim uz galvas, tad tas tūliņ pārvērties par dzīvu cilvēku. Bet ķēniņš nevarējis aizmirst savu dēlu. Viņš no žēlabām vaimanājis un plēsis sev matus. Bet Jānītis bijis gudrs. Viņš sameklējis ķēniņa dēlu, bēris tam smiltis uz galvas un runājis. Ķēniņa dēls palicis atkal dzīvs. Viņi visi laimīgi dzīvojuši ķēniņa pilī un Jānītis kalpojis uzticīgi vēl šo baltu dienu savam ķēniņam, ja vien vēl esot dzīvs.

Piezīme. Še ir manāms cauri arī J Zvaigznītes tulkotās Grimmu pasaciņas iespaids. Skat. ievads 111. 1. p. P. Š.