2. A. 516. Skolnieks J. Atteka no 48 g. veca A. Sneiba Nīcā.

Reiz vienam ķēniņam bijis sulainis vārdā Jānis. Ķēniņam esot bijis dēls, un tas ķēniņš licis Jānim zvērēt, ka viņš to dēlu varot visos kambaros laist iekšā, bet tik tai vienā nē. Jānis domājis, domājis, bet zvērējis arī. Pēc kādiem gadiem ķēniņš nomiris un Jānis palicis ar dēlu vieni paši. Kad dēls bijis izaudzis jau liels, viņš prasījis tam Jānim, lai laižot šo tai aizliegtā kambarī arī iekšā. Bet Jānis nelaidis un nelaidis dēlu tai kambarī. Bet kad dēls jau bijis divdesmit gadu vecs, viņš plijies atkal Jānim virsū, lai laižot tai kambarī. Tad tas dēls esot teicis: "Mazākais pataisi mazu šķirbu, kā es varu iekšā paskatīties."

Tad Jānis teicis: "Kad jau tu tā dikti gribi tur tikt, tad pateisīšu arī."

Bet kad Jānis drusku pavēris durvis, tad dēls atgrūdis tās pavisam vaļā. Tad dēls esot redzējis pie sienas lielu bildi, apakš kuŗas bijis rakstīts: "Princese Bradulbudara, kas dzīvo aiz trim valstim."

Kal dēls to izlasījis, tad viņš tūlin gribējis turp braukt un prasījis Jānim: "Kā mēs viņu dabūsim?"

Tad Jānis teicis: "Kad tu tik dikti gribi braukt, tad es tev teikšu savu padomu. Tev vajaga sameklēt daudz zelta un citas dārgas lietiņas, sīkas un lielas."

Dēls pagādājis tās lietiņas un nu kopā ar Jāni nonesuši tās uz kuģi un tad braukuši projām. Kad tur nobraukuši, tad Jānis teicis dēlam: "Es iešu pie ķēniņienes un aiznesīšu vienu kurvīti. Kad tā ķēniņiene gribēs tās lietas pirkt un uznāks uz kuģi, tamēr vajag likt kuģim tūlīt braukt."

"Labi!" dēls atteicis un Jānis aizgājis uz pili. Jānis tur parādījis dārgās lietiņas un teicis, lai viņa nākot uz kuģi, jo tur esot vēl daudz vairāk mantu. Ķēniņiene arī izgājusi. Kamēr viņa tirgojusies, tamēr kuģis esot jau aizbraucis tālu jūrā. Sapirkusies daudz dārgumu, viņa gribējusi iet atkal uz savu pili, bet nu redzējusi, ka visapkārt bijusi tikai liela jūŗa. Ķēniņiene par tādu mānīšanu sākusi gauži raudāt, bet princis viņu mierinājis. "Nerauda par velti! Es tevi aizvedīšu uz savu pili un tu būsi mana sieva."

Tad viņa vairs nekā nesacījusi un nu sākusi apmierināties. Nu nogājuši abi ar princi kuģa apakšējās telpās, un Jānis palicis viens pats uz kuģa virsas. Te uz reizi Jānis ieraudzījis trīs vārnas laižamies. Vārnas uzmetušās uz kuģa un Jānis domājis, ka viņas skriešot projām, bet vārnas neesot vis skrējušas projām un sākušas runāt skaidrā cilvēku valodā. Tad pirmā vārna teikusi: "Redz, kur ķēniņš ved ķēniņieni mājā."

Otra vārna sacījusi: "Ko tas viņam palīdzēs? Tikko viņi izbrauks malā, tur būs priekšā skaists melns ērzelis un ķēniņa dēls gribēs viņam sēsties mugurā. Tikko viņš būs mugurā, ērzelis pacelsies gaisā un aiznesīs ķēniņa dēlu!"

Tad pirmā vārna jautājusi: "Vai to nevar kaut kā glābt?" Trešā vārna atteikusi: "Var gan, ja kāds cits uzlec tam ērzelim mugurā. Viņam kreisā sedlu kabatā ir duncis, un ja ar to duni noduŗ ērzeli, tad visi paliks veseli."

Tad pirmā vārna ierunājusies: "Bet ja kāds to dzird un izstāsta, tad tas līdz ceļiem paliks par akmeni."

Otra vārna atkal teikusi: "Bet ko tas palīdz? Tiklīdz kā brūte vilks brūtes kreklu mugurā, viņa paģībs un būs beigta." Tad atkal trešā vārna prasījusi: "Vai to nevar kaut kā glābt?"

Pirmā vārna esot atbildējusi : "Var gan, ja kāds cits pieit ar ādas cimdiem, atraun to kreklu un sadedzina, tad viņa paliks vesela."

Otra vārna piebildusi: "Ja kāds to dzird un citam izstāsta, tad tas līdz jostas vietai paliks par akmeni."

Trešā vārna runājusi: "Ko tas palīdz? Tiklīdz viņi ies uz pirmo danci, tad princese paģībs un būs beigta."

Otra vārna teikusi: "Viņu varētu vēl glābt, ja kāds cits pieskrietu un izsūktu no viņas krūtim trīs asins pilienus un izspļautu, tad viņa paliktu vesela."

Trešā vārna sacījusi : "Ja kāds to dzird un ja kādam to izstāsta, tad tas paliks par akmeni."

Jānis viens pats to noklausījies, un kad viņi izbraukuši malā, patiesi tur tūlin gadījies viens ,skaists melns ērzelis. Princis gribējis lekt tam mugurā, bet Jānis aizsteidzies priekšā, izrāvis dunci un nodūris to ērzeli. Nu princis bijis izpestīts no pirmā ļaunuma. Tad princis gājis pie princeses un teicis: "Varbūt, ka tas mums nāks pa labu."

Kad nu viņi pārbraukuši mājā, tad viņi taisījuši kāzas un brūte gribējusi vilkt brūtes kreklu mugurā. Bet Jānis jau stāvējis ar ādas cimdiem rokā ķēniņienei priekšā; kad tā sākusi vilkt savu brūtes kreklu mugurā, tad Jānis viņai atrāvis to kreklu un iesviedis ugunī. Ķēniņiene gan sākusi gauži raudāt, bet princis viņu mierinājis un sacījis: "Varbūt, ka tas mums nāks par labu."

Kad jaunais pārs pārbraucis no baznīcas, tad mūzikanti tos esot sagaidījuši ar goda maršu. Tad viņi izkāpuši no karietes un gājuši dancot, bet princese tūlin pakritusi gar zemi un bijusi beigta. Nu visi sākuši dikti raudāt. Tad Jānis esot pieskrējis, atplēsis krūtis vaļām un izsūcis trīs asinu pilienus un nospļāvis tos zemē. Princese pēc tam atkal atdzīvojusies un palikusi vesela. Visi ļaudis nu saukuši, lai jemot viņu cieti, viņš esot burvis. Ķēniņš nevarējis neko darīt, licis sajemt Jāni cieti un ieslodzīt cietumā. Tad sagājuši apspriest, kādu sodu Jānim uzlikt, un nosprieduši nāves sodu. Kad Jānim bija jāiet pie karātavām, vēl piecas minūtes esot bijis laika. Tad ķēniņš prasījis Jānim, vai viņam esot kāda vēlēšanās. Jānis smagi nopūties un teicis: "Vai jūs ]ausit man ko runāt?"

Ķēniņš arī atļāvis un Jānis sācis stāstīt, ko viņš uz kuģa dzirdējis, un kā viņš lūkojis savu ķēniņu un ķēniņieni glābt. Stāstot viņš palicis vispirms līdz ceļiem par akmeni, tad līdz jostas vietai. Beidzot viņš vēl sacījis: "Tā es jūs abus izglābu no nāves un nu redziet, ka es jūs abus patiešām izglābu."

Ar šiem vārdiem viņš nu apvēlies un bijis pagalam. Tad ml visi sākuši gauži raudāt, it īpaši ķēniņš un ķēniņiene raudājusi katru dienu. Tad ķēniņš ienesis Jāna tēlu pilī, nolicis savā gultas galā. Ķēniņienei pēc kāda laika piedzimuši dvīnīši un vecāki tos audzinājuši ar lielu mīlestību.

Kādu svētdienu ķēniņiene aizgājusi uz baznīcu un mājā palicis tikai ķēniņš ar saviem maziem bērniem. Viņš sēdējis savā krēslā pie gultas, skatījies uz Jāņa tēlu un teicis: "Lai tas maksātu ko maksādams, kad tik es tevi dabūtu dzīvu!"

Tēls kā par brīnumu sācis runāt un teicis: "Dzīvu tu mani vari dabūt, bet tas nāktos dikti gŗūti."

Ķēniņš atbildējis: "Es visu ko darīšu, lai tik tevi dabūt dzīvu."

Tad Jānis sacījis: "Tev vajag uzupurēt abi savi bērni." Ķēniņš smagi nopūties. nogrimis domās un tad pēc brīža esot teicis: "Tad būs trīs dzīvības glābtas un divas beigtas."

To teicis nocirtis abiem puikām galvas. Ķēniņš aptraipījis Jāni ar bērnu asinim, viņš tūlin palicis dzīvs un teicis ķēniņam: "Kad tu mani glābi, tad arī glābšu tavus bērnus. Nomazgā viņiem asinis un pieliec galvas. tad viņi būs veseli."

Abi bērni nu palikuši atkal dzīvi Ķēniņš nu bijis priecīgs, viņš ieslēdzis Jāni un tos bērnus glāžu skapī. Kad pārnākusi ķēniņiene, tad ķēniņš esot viņai teicis, ka viņi varot dabūt Jāni dzīvu, bet tad vajagot abus mazos nokaut. Pirmāk ķēniņiene nebijusi ar miera, bet tad ķēniņš teicis: "Viņš taču izglāba mums abiem dzīvību."

Beigu beigās ķēniņiene bijusi arī ar mieru nokaut bērnus, lai izglābtu Jāņa dzīvību. Cik nu ķēniņiene bija priecīga, kad ķēniņš izlaida no skapja Jāni ar abiem bērniem. Tā nu visi dzīvojuši laimīgi kopā.

Piezīme. Šai pasakā, kas varbūt ir cēlusies no Grimmu grāmatas (skat. Ievads, 111. 1. p.), ir iepīts vārds Bradulbudara no Tūkstoš un vienas nakts. P. Š.