3. A. 516. O. Ķiršteinis Kr. Misā. LP, III, 76 (42).

Vienam valdniekam bija ļoti gudrs un uzticams sulainis. Valdnieks tādēļ ļoti mīlēja viņu un izturēja to kā savu bērnu. Bet reiz valdniekam uzbruka nikna slimība, kas ilgi to vārdzināja; nevarēja ne nomirt, ne izveseļoties,

Kādu dienu slimība palika vēl niknāka. Valdnieks, pie beigām juzdamies, lika iesaukt savu uzticamo sulaini un sacīja: "Še tev pils atslēgas, pasauc manu dēlu un izrādi tam visas pils istabas. visus pils kaktus, tik neved to tai istabā. kas gaŗajā gaņģa galā."

To sacījis, valdnieks nolika savu galvu uz pagalvja un no

mira. Pēc bērēm sulainis paņēma atslēgas un izrādīja jaunajam valdniekam visas pakaktes; tik tai istabiņā neveda, kas gaŗajā gaņģa galā. Bet jaunais valdnieks sacīja: "Tu biji manam tēvam uzticams. Esi arī man un rādi ir šo istabu, kas garajā gaņģa galā."

"Nevaru, tavam tēvam apsolījos, ka nerādīšu, man jātura vārds."

Bet jaunais valdnieks sadusmojies, paņēma atslēgas un pats atslēdza durvis. Gan sulainis iespiedās durvīs, gan cēlās uz pirkstu galiem, lai aizstātos ziņkārīgajam priekšā, bet tikpat nelīdzēja. Jaunais valdnieks pabāza galvu caur sulaiņa padusēm un ieraudzīja istabiņas dibinā daiļu, daiļu princeses bildi. Tas tīri paģība aiz lieliem priekiem. Viņš apķēra sulaini, sacīdams: "Man nepietiek ar redzēšanu vien. Brauksim pasaulē daiļo princesi meklēt; gribu viņu par savu līgavu dabūt."

Nu rīkoja kuģi, nu taisījās lieliskām. Kad viss bija kārtībā, tad jaunais valdnieks uzvilka savām valdnieka drēbēm pāri vienkāršu mēteli, lai to nepazītu, un devās ceļā. Bet gabalu braukušiem, gudrais sulainis iesaucās: "Tā neiet! Mums jāgriežas atpakaļ un jāizkaldina no zelta un sudraba dārgas lietas, ar ko daiļo princesi atpirkt."

Atbrauca atpakaļ. Trīs nedēļas čakli strādāja, kamēr izkaldināja no zelta un sudraba retas, retas lietas: gan visādus putnus, gan zvērus, gan šādus daiktus, gan tādus. Puskuģi gandrīz ar dārgumiem vien piekŗāva. Tagad devās no jauna jūrā. Nu brauca, nu brauca, paši nezinādami uz kurieni. Izmeklējās vienā jūŗas malā, izmeklējās otrā, nekur daiļās princeses. Beidzot kādā spožā saules rītā jaunais valdnieks uz jūŗas pamanīja kaut ko lielā attālumā laistāmies. Sulainis tūliņ lika kuģi uz to pusi griezt. Pabrauca labu gabalu uz priekšu, vēl nekas izšķirams tik redz, ka laistās. Pabrauca atkal labu gabalu, vēl nekā - tik redz mirdzam. Pabrauca jo lielāku gabalu, nu sāk izšķirt jūŗas malā spoža, spoža zelta pils.

"Te būs daiļā princese!" sulainis iesaucās un rīkojās knaši, lai jo drīzi sasniegtu malu. Kuģis viegli apstājās pils tuvumā, pilī, kā likās, gan gulēja dienas vidu. Sulainis paņēma pilnu klēpi dārgo mantu un devās uz pili, pieteikdams jaunajam valdniekam, lai no kuģa neatkustētos.

Pie pils vārtiem sulainis apstājās; viņš nezināja, vai pieklauvēt, jeb nogaidīt. Beidzot pils vārti atdarījās; kāda sieviete ar zelta nēšiem, sudraba spaiņiem izsteidzās caur vārtiem un gāja pie avota ūdeni smelt. Sulainis tīši sagrozīja saulē savas zelta lietas, lai spožums atspīguļotos avotā. Sieviete, spožas ēnas avotā redzēdama, atgriezās un prasīja: "Vai, tautiet, kas tev par spožām lietām!"

"Tas vēl nekas; bet kad tu redzētu, kādas lietas vēl manam kungam!"

"Var gan būt; bet ja tev laba sirds, tad atdod kādas lietas mūsu princesei. Cik viņa par tām priecātos!"

"Dosim, dosim. Labprāt dosim; tik pasaki, lai princese pati iznāktu pēc lietām."

Princese iznāca tik daiļa, tik daiļa. Sulainis aizveda to uz kuģi; bet princese noturēja jauno valdnieku par kuģa puisi; tādēļ ka tam bija vienkāršs mētelis mugurā. Nu sadeva dārgas lietas daiļajai princesei. Šī priecājās par dārgumiem un palīdzēja tos jūŗas malā čupā kŗaut. Bet sulainis bija citu ko nodomājis. Līdz ko princese beidzamo reizi domāja zemē kāpt, te sulainis ātri palaida kuģi vaļām un aizbrauca ar daiļo princesi jūrā, pamezdams dārgumus princeses tēvam uz jūŗas krasta.

Princese, to redzēdama, sāka baiļoties, bet tagad jaunais valdnieks novilka mēteli un parādījās valdnieka spožumā, laipni sacīdams: "Ko baiļojies, meitiņ, esmu jauns valdnieks bez līgavas, braucu tev pakaļ. Mums lemts mūžu kopā nodzīvot."

Pēc dienasvidus princeses tēvs pamanīja, kas noticis. Ātri tas apķērās un pasauca visus pasaules palīgus sev palīgā. Bet jūra plata un dziļa; palīgi tādēļ ar spēku nevarēja līdzēt, tiem bij jāķeŗas pie gudrības.

Jaunais valdnieks ar savu līgavu drīzi nāca pret mājām; sulainis jau skatījās, vai nevarēs malu saredzēt. Te kur gadījušies, kur ne - atlaidās divi kraukļi un, nosēzdamies uz kuģa

mastu, sāka šitā sarunāties. Tas pirmais sacīja: "Redz, kur ved daiļo princesi!"

"Lai ved, lai, viņa sieva tā tomēr nebūs," otrs atbildēja. "Kādēļ tā lai nebūtu?"

"Jā, redzi, līdz ko tie malā izkāps, tad atskries slaiks zirgs jaunajam pārim pretim. Valdnieks tūlin gribēs zirgam mugurā kāpt, bet līdz ko uzkāps - zirgs viesuļa ātrumā aiznesīs jātnieku diezin kur. Tomēr, ja tas tik zinātu, tad gan varētu izlīdzēties. Apakš sedliem ir bults, ja valdnieks ar bulti zirgu nodurtu, tad ļaunums nenotiktu."

"Kad tevi izčibētu! Būtu jāpateic viņam."

To nedari; jo kas to dzird un valdniekam pateic, tam jāpaliek no pirkstu galiem līdz ceļiem par akmeni."

"Rauj tad viņu koks! Neteikšu."

Kraukļi domāja, ka viņu valodu neviens nesapratīs, bet sulainis, gudrs vīrs būdams, visu noklausījās, visu saprata. Viņš nodomāja savā prātā: "Kam man savam valdniekam jāteic, ko esmu dzirdējis? Labāk darīšu tā: līdz ko zirgs atskries, izraušu bulti un noduršu zirgu."

Pēc kāda brīža kraukļi atkal sāka sarunāties. Tas viens teica: "Ko var zināt, varbūt, ka jaunais valdnieks pats bulti atron un zirgu noduŗ."

"Vai domā gan ka tad tas jau glābts? Tam vēl cita liga priekšā. Līdz ko ieies pilī, tad tas ieraudzīs sudraba bļodā zīda kreklu. Šo kreklu viņš tūliņ vēlēsies mugurā vilkt, bet to darot tas sadegs zilās liesmās. Tomēr ja valdnieks sajēgtos kreklu ugunī iesviest, tad viss labi. Bet ja kāds to valodu būtu dzirdējis, un valdniekam pateiktu, tam jāpaliek līdz sirdij par akmeni."

"Bet ja valdniekam pašam iesistos prātā kreklu sadedzināt, kā tad?"

Ir tad tas līgavas nedabūtu. Tam gadītos vēl cits kas ceļā, proti: kāzas svinēdams, tas ietu ar līgavu diet, bet līdz ko pirmo soli spers, tā līgava kritīs un būs pagalam. Bet ja tūliņ iedurtu ar zobinu tai trīs brūces un izsūktu no brūcēm nelāgās asinis, tad līgava atdzīvinātos. Tomēr, kas šo valodu būtu dzirdējis un valdniekam pateiktu, tādam tad jāpaliek viscaur par akmeni."

Kraukļi domāja, ka viņu valodu neviens nesapratīs; bet sulainis, gudrs vīrs būdams, visu noklausījās, visu saprata. Viņš nodomāja: "Kam man savam valdniekam jāteic, ko esmu dzirdējis? Labāk darīšu tā: kreklu tūliņ iesviedīšu ugunī un līgavai pasteigšos asinis izsūkt."

Pa to starpu bija sasniegta jūras mala. Kraukļi nozuda. Nu visi kāpa no kuģa zemē. Bet tai pašā acumirklī ataulekšoja slaiks zirgs. Valdniekam tūlīt tikās mugurā kāpt, bet sulainis izrāva no sedlu apakšas bulti un nodūra zirgu.

Pārgāja pilī. Priekšistabā bija nolikts sudraba trauks un traukā stāvēja jauks zīda krekls. Valdnieks tūliņ gribēja kreklu mugurā vilkt, bet sulainis pakampa kreklu un iesvieda to ugunī.

Pienāca kāzu diena. Valdnieks gāja ar savu līgavu diet. Bet piepēši līgava pakrita un bija pagalam. To redzēdams, sulainis paķēra zobinu, iedūra trīs brūces līgavas delnā un izsūca nelāgās asinis. Bet sulainis vēl nebija beidzis labi sūkt, te valdniekam uznāca dusmas. Viņš atrāva sulaini nost un uzbļāva: "Slaiko zirgu tu man nodūri, zīda kreklu tu man sadedzināji un nu vēl beidzot gribi manu līgavu nodurt vai nobendēt. Nost no manis pie karātavām!"

Pie karātavām sulainis lūdzās, lai atvēlot beidzamo reizi ar valdnieku kautko parunāt. Valdnieks bija mierā. Nu sulainis ņēmās visu izstāstīt, ko no kraukļiem noklausījies un kādēļ ar līgavu tā bijis jāapietas. Patlaban sulainis gribēja beidzamo vārdu teikt, te atvērās pils durvis un līgava, sveika, vesela laukā iznākusi, sauca: "Nekariet to cilvēku!"

Bet bija jau par vēlu: sulainis bija izteicis beidzamo vārdu un tūdaļ palika viscaur par akmeni.

Valdnieks žņaudzīja rokas aiz žēluma, bet neko darīt. Asaras liedams, tas ienesa savu uzticamo sulaini, par akmeni pārvērstu, pie savas gultas un nolika tur, lai tas tam būtu vienmēr priekš acim.

Otrā gadā valdnieka sievai piedzima dēls. Viņš paņēma jauno dēlu uz rokām un nesa pie tā akmeņa sacīdams: "Ai, uzticamais sulainis, cik es šodien esmu priecīgs; kaut tu būtu dzīvs un spētu man līdz priecāties!"

Bet tai pašā acumirklī akmeņa tēls atbildēja: "Iegriezi savam dēlam ar zobinu sirds bedrītē brūci, iztecini trīs asins plītes un ietecini tās manās nāsīs, tad būs labi."

Valdnieks tā darīja, un re, akmeņa tēls pārvērtās par senāko sulaini.