4. A. 516. E. Jurkovska Ūziņos. Jkr. V, 48 (22).

Vienam pirtniekam piedzima dēls. Tēvs viņu apsolīja pašam ķēniņam par krustdēlu. Šis to pieņēma, nosauca krustdēlu par Kārli un iedeva 200 rubļu kūmu naudas. Bet vairāk viņš nekā nedeva un savu krustdēlu pavisam aizmirsa. Pēc 10 gadiem ķēniņš atminējās krustdēlu un aizsūtīja savu sulaini, lai to atvestu uz pili, ka varētu viņu s&127;ko&127;lā sūtīt. Bet sulainim pieteica: "Nemāci zēnu, kā ķēniņš apsveicinājams. Ja tu viņu mācīsi, tad galva nost!"

Sulainis darīja, kā ķēniņš bija pavēlējis, un nesacīja Kārlim

ne vārda. Ceļā prasīja zēns sulainim: "Kā lai es apsveicinu ķēniņu?"

Sulainis atbildēja: "Pabučo ķēniņam roku!"

Kad viņi pilī nonāca, ķēniņš sēdēja uz krēsla, valdības zizlis rokā. Kārlis nometās ķēniņa priekšā uz ceļiem un bučoja tam roku. Ķēniņš brīnījās par zēna gudrību un domāja, ka sulainis to būtu mācījis; bet sulainis atbildēja, ka viņš nekā neesot sacījis.

Kārlis nu palika ķēniņa pilī un mācījās cītīgi. Ķēniņam bija dēls Ludis. Tas bija ļoti slinks un palika Kārlim tālu pakaļ. Ludis nevarēja Kārli ieredzēt, un kad ķēniņš kādu reizi sacīja: "Ludi, turi Kārli par savu brāli," tad šis atbildēja: "Kārlis, bauris, nav mans brālis."

Kārlis uzauga un ķēniņš to iecēla par nama uzraugu. Kādreiz ķēniņam bija jāiet uz viesībām; tas atstāja Kārlim visas atslēgas. Pēc pabeigta darba arī Kārlis aizgāja uz viesībām, bet aizmirsa aizslēgt to istabu, kuŗā bija sakrātas visskaistākās sieviešu bildes un nevienam nebija brīv tur ieiet. Kārlis steidzās ātri uz mājām; bet Ludis jau bija iegājis aizliegtajā istabā, apkampis visskaistāko bildi un apģībis. Kārlis viņu modināja un sacīja: "Ludi, celies, es tev gādāšu otrtik skaistu sievieti, nekā šī bilde."

Ludis izgāja no istabas. Otru dienu viņš stāja ķēniņam virsū, ka Kārlis tam esot solījis otrtik skaistu, nekā visskaistākā bilde. Ķēniņš laida Kārli ar Ludi to meklēt. Ceļodami tie lūkoja &127;audis pievilkt, sevišķi sievietes. Reiz ieraudzīja Ludis skaistu princesi, kas tam ļoti patika. Viņi abi ar Kārli to nozaga un brauca ar kuģi uz mājām. Uznāca nakts. Kārlis palika uz kuģa virsus vaktējot. Ap pusnakti viņš dzird vārnas bļaujam: "Kva! kva! Kad jaunais pāris pārbrauks mājās, tad ķēniņš viņiem jās pretim ar diviem melniem zirgiem. Tiklīdz jaunais pāris viņiem kāps. mugurā, tie klups un nolauzīs viņiem kaklu. Kas to dzird un saka,. tas paliks par akmeni."

Otru nakti dzird Kārlis atkal vārnas bļaujam: "Kva! kva! Kad jaunais pāris pārbrauks mājās, tad ķēniņš viņiem vīnu sniegs, bet kad viņi dzers, tad tiem jāmirst. Kas to dzird un saka, tas paliks par akmeni."

Trešā naktī vārnas atkal bļauj: "Kva! kva! Kad jaunais pāris pirmo nakti ies gulēt, tad nāks velns ar trijdeviņām galvām un tos nokaus. Viņus var glābt, ja nokaļ trijdeviņu zobinu un ar to nokauj velnu. Kas to dzird un saka, tas paliks par akmeni."

Kārlis noskuma, to dzirdēdams, bet apņēmās viņus glābt. Kādā pilsētā viņš nopirka zobinu. Mājās atnākušiem, jāja ķēniņš pretī. Kārlis, nekā nesacījis, nodūra abus zirgus. Ķēniņš palika dusmīgs, bet ,piedeva Kārlim, jo viņš to mīlēja vairāk nekā savu dēlu. Kad jaunais pāris pie galda sēdēja un ķēniņš tiem gribēja uzdzert, tad Kārlis saplēsa glāzes. Ķēniņš viņu sabāra, lai citā reizē tā nedara, un piedeva Kārlim. Kad jaunais pāris apgulās, tad palika Kārlis pie durvim, tos sargādams. Ap pusnakti nāca velns ar trijdeviņām galvām; bet Kārlis nocirta visas galvas ar vienu cirtienu. Ludis pamodās. Redzēdams Kārli kambaŗa vidū ar pliku zobinu stāvot, tas domāja, ka Kārlis viņu grib nokaut, un gāja tūliņ pie ķēniņa, &127;tam stāstīdams, ka Kārlis to gribējis nokaut. Ķēniņš lika Kārli apcietināt un pakārt.

Kar Kārli pie karātavām veda, viņš lūdza, lai tam jaujot vē1 ar ķēniņu runāt. To atļāva un Kārlis ķēniņam stāstīja: "Kad jaunais pāris brauca ar kuģi uz mājām, es paliku naktī uz kuģa virsus vaktējot un dzirdēju, ka vārnas 'bļāva: "Kva! kva! Kad jaunais pāris nāks mājās, tad ķēniņš tiem jās pre&127;tī ar diviem melniem zirgiem. Tiklīdz tie kāps zirgiem mugurā, &127;tie klups un nolauzīs kaklus. Kas to dzird un saka, tas paliks par akmeni."

To sacījis, palika Kārlis līdz ceļiem par akmeni. Ķēniņš gan lūdza, lai vairs tālāk nestāsta, bet Kārlis stāstīja: "Otru nakti es atkal biju uz kuģa virsus un dzirdēju vārnas bļaujam: "Kva! kva! Kad jaunais pāris pārbrauks mājās, tad ķēniņš tiem sniegs vīnu; bet kad viņi to dzers, tad tiem jāmirst. Kas &127;to dzird un saka, tas paliks par akmeni."

To sacījis,. Kārlis palika līdz kaklam par akmeni. Ķēniņš gan ķēniņiene lūdza, lai apstājoties, lai tāļāk nestāstot, bet Kārlis tikai stāstīja: "Trešo nakti es dzirdēju atkal vārnas bļaujot: "Kva, kva! Kad jaunais pāris pirmo nakti ies gulēt, tad nāks velns ar trijdeviņām galvām un tos nokaus; bet viņus var glābt, ja nokaļ trijdeviņu zobinu un ar to velnu nokauj. Kas to dzird un saka, tas paliks par akmeni."

To sacījis, palika Kārlis viscaur par akmeni. Nu bija visiem lielas bēdas. Akmeni nolika 1epnākajā istabā uz dārgiem deķiem. Tur tas ilgu laiku stāvēja apsūnojis.

Reiz ķēniņš ar Ludi izgāja uz medībām. Princese gulēja un sapņoja, ka akmins uz to sacītu : "Tu mani vari atkal atpestīt, ka tu nokauj savu bērnu un ar viņa asinim mani apslapini."

Princese nezināja ilgi, ko darīt; beidzot viņa tomēr apņēmās bērnu nokaut. Tiklīdz tā akmeni ar asinim apslapināja, tas palika par cilvēku. Otrā istabā iegājusi, princese ieraudzīja savu &127;bērnu veselu pa grīdu rāpojamies. Kad ķēniņš ar Ludi pārnāca un Kārli ieranrdzīja, tad bija prieka bez gala. Tikai Ludis nepriecājās, bet arvienu sacīja: "Kārlis, bauris., nav mans brālis!"