5. A. 516. Rkr. III, 97. LP, VII, II, 24, 3, 1.

Skaists puisēns zvejoja jūrmalā zivis. Te viņam gadījās izvilkt vienu zelta zivtiņu. Šī lūdzās, lai laižot vaļā, tad šī būšot par atmaksu dot no zivju ķēniņa tādas zāles, ja viņš varēšot visu putnu valodas saprast. Puisēns arī atlaida zivtiņu. Šī viņam arī atnesa brīnīgās zāles. Tās baudījis, viņš staigāja gar jūrmalu un tur ieraudzīja kuģi, kas zēģelēja uz malu. Kuģnieki, daiļo puisi ieraudzījuši, saņēma to un noveda uz savu kuģi. Tad viņi brauca atkal tālāk pār plašo jūŗu.

Tai kuģī bija viens ķēniņa dēls, kas devās ar daudz dārgām sudraba un zelta lietām uz tālu, tālu zemi, no kurienes bija dzirdējis, ka tur dzīvojot visskaistākā meita pasaulē un tā esot ķēniņa meita.

Daudz dienas braukuši, viņi pēdīgi sasniedza skaistās princeses pilsētu. Tad kuģa ļaudis aizgāja ar daudz skaistām zelta un sudraba lietām uz princeses pils pagalmu, jo iekšā pie princeses iet uz nāvi bija aizliegts. Princese, ieraudzījusi pa logu skaistās lietas, no prieka nezināja, ko darīt. Nogāja pagalmā un nopirka dažas skaistākās mantas. Ķēniņa dēlam princese tā patika, ka viņš gandrīz noģība. Atjēdzies viņš sāka princesei stāstīt, ka kuģī jūrmalā esot vēl daudz skaistākas lietas, pret kurām šās tik kā ēna esot.

Princese ļāvās sevi apstulbot un nogāja uz kuģi. Kuģa kambaros ievilta. princese tapa aizkavēta. Kapteins pa to laiku zēģelēja kuģi uz plašu jūŗu. Beidzot princese, manīdama, ka saule jau taisās jūrā pazust, iet pie kuģa loga un - ak tavas izbailes! redz vairs tikko sava tēva pilsētas torņus ---- sāk vaimanāt un noģībst. Tomēr ķēniņa dēls pūlējās, kamēr šī nāca atkal pie samaņas. Nu ķēniņa dēls ņēmās princesi mierināt, ka pēc kāda laiciņa atkal būšot pie tēva atbraukt. Princesei bija jāpaliek mierā.

Otrā dienā, pa jūŗu līgojot, uzmetās uz kuģa masta liels putns un kliedza: "Vai Dieniņ, vai Dieviņ! Kad princeses zadzējs ar princesi pāries mājā un pirmo nakti gulēs, tad nāks ragana ar trim galvām un viņus nomaitās. Kas to dzird un izteic, tas līdz ceļiem par akmeni paliks."

Putna valodu prata tikai tas daiļais puika. Pēc neilga laika uzmetās uz kuģa masta tik liels putns, ka viss kuģis notrīcēja, un tas atkal kliedza: "Vai Dieviņ. vai Dieviņ! Kad tas pāries mājā. kas to princesi nozaga, tad otrā rītā skries zaķis pa dārzu, tas būs prinča jaunākais brālis, un tēvs viņu nošaus! Bet kas to tagad dzird un izstāsta, tas līdz pusei par akmeni paliks!"

Ne ilgi pēc tam atkal atskrēja ļoti liels putns un uzmetās uz kuģa masta, tā ka kuģis tikko neapgāzās. Tas kliedza: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ! Kad tas pāries mājā, kas to princesi nozaga, tad trešā naktī nāks ragana ar deviņām galvām un princi ar princesi nomaitās. bet kas to dzird un izteic, tas viss par akmeni paliks!"

Pēc ilgas peldēšanas princis ieraudzīja savas tēva zemes pilsētas torņus. Jūras ceļotāji priecīgi devās uz ķēniņa pili, un tai pašā laikā zaķis skrien pa dārzu. Ķēniņš, kārs medītājs, ķeŗ plinti un grib zaķi nošaut: bet jautrais puisēns stājas starpā un kliedz lūgdamies, lai nešaujot, jo tas esot paša ķēniņa dēls. Tai pašā brīdī viņa kājas paliek par akmeni.

Pirmā naktī, iekām princis ar princesi vēl nebija guļamā kambarī iegājuši, ielīda puika pa otrām durvim tanī kambarī un palīda zem gultas. Kad jaunais pāris apgulās un bija cieti nomidzis, tad nāca ugunīga liesma ar trīs ugunīgām pūka galvām pa logu iekšā. Puika bija paņēmis visasāko ķēniņa zobinu un nocirta visas trīs galvas, ka uguns vien nozibēja.

Rītā bija liels brīnums, kad atrada asiņainu kambari, bet neviens nezināja, kas noticis. Otrā naktī puika atkal izmeklēja trīs labākos zobinus un paslēpās guļamā kambarī. Ap pašu pusnakti viņš ieraudzīja lielu blāzmu un dzirdēja savadu rūkšanu, tā ka logu rūtes sāka tirkšķēt. Pie loga piestājās ragana ar 9 pūķa galvām un, ugunīgu rīkli atplētusi, bāž vienu galvu iekšā. Jauneklis cērt visā spēkā ar zobinu un galva nokrīt, uguni šķiezdama uz visām pusēm. tā ka ir puika matus apsvilināja. Trešo galvu cērtot, jau viens zobins salūza, tā ka puika domāja: nu šīs esot pagalam. Sagrāba otru zobinu un nocirta atkal trīs galvas. Ar trešo zobinu bija visas 9 galvas nokritušas.

Rītā bija liela izmeklēšana, kas kambarī ir bijis un tur tādu asiņainu darbu strādājis. Pienāca, ka puika to darījis, jo uz viņa drēbēm atrada asinu pleķus. Puika arī neliedzās stāstīt visu notikumu, bet turklāt pielikdams, ka tad šis palikšot viscaur par akmeni. Bet visa ķēniņa saime uzspieda, ka viņam viss jāizteic, jeb citādi to nošaušot; tikai princese vien kliedza, lai nestāstot, jo viņš esot šo ar princi no nāves izglābis. Tamēr nelīdzēja neko, viņš sāka stāstīt un stāstīdams par akmeni palikt. Viņš stāstīja, ko putni uz kuģa runājuši, un ka šis, savu dzīvību netaupīdams, viņus no briesmām izglābis.

Nu gan visi kliedza, lai vairs tālāk nestāstot, jo bija jau līdz kaklam par akmeni palicis ; bet puika izteica visu līdz galam un tad nokrita par akmiņa tēlu pie ķēniņa saimes kājām. Nu bija liela vaimanāšana visā ķēniņa pilī. Visi trūvēja daudz dienu lielā žēlumā.

Akmeņa tēlu nolika dārzā jaukā vietā pie sudrabaina avota, apdēstīta to ar visdaiļākām un krāšņākām puķēm. Divi stalti ozoli deva paēnu, lai saules stari to negrauztu.

Pēc kāda gada piedzima princesei divi dēli. Tie auga un staltījās savējiem par lielāko acu un siržu prieku un tā viņi jau sasniedza piekto gadu. Bet katru gadu nelaimes dienā svinēja pie akmeņa tēla lielus svētkus. Šinī gadā nodomāja tos vēl plašāki izrīkot, arī svešus valdiniekus uzlūgt uz to dienu. Gadījās, kad jaunais ķēniņš priekš svinamās dienas trīs naktis no vietas redzēja savu glābēju sapnī un katrreiz viņš runāja: "Ja tu savus divi dēlus nokausi uz mani, tad es tapšu dzīvs."

Šo parādījumu viņš nu svinamās dienas rītā izteica arī visiem sapulcētiem. Pēc ilgākas spriešanas un raudāšanas tomēr vienojās, ka dēli - glābēja nopelnus ievērojot - būtu jānokauj, bet tas jāizdara pašam tēvam!

Drīzi arī viss tapa izdarīts. Tēvs vai desmitreiz cēla zobinu uz augšu un atkal nolaida; tomēr beidzot, acis aiztaisījis, uzlaida zobinu uz puisēnu galvām. Galvas no rumpja novēlās kā pogas.

Bēdīgais tēvs nu aizgāja pie citiem sapulcētiem un gaidīja, kas nu notiks. Ap trešu brīdi pēc pusdienas iejāja trīs stalti kungi zelta drēbēs ar dimantiem rotāti. Tie bija jaunā ķēniņa un ķēniņienes dzīvības glābējs un abi viņu dēli. Nu svinēja lieliski prieka svētkus. Jaunais izglābējs mantoja pus ķēniņa valstību un ķēnišķu princesi par dzīves biedreni. Akmeņa tēla vietā esot izcēlusies liela upe, kuŗas vārdu esmu piemirsis.