6. A. 516. No Honoratas Benedikta meitas, dz. 1&66. g. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania

Lotewskie. Warszawa 1892, 21.

Reiz dzīvoja viens ļoti bagāts kungs ar savu sievu, bet viņiem nebija neviena bērna. Daudzreiz viņi žēlojās: "Kaut jel mums būtu tik viens dēliņš! Kam lai mūsu mantību atstājam?"

Dievs paklausīja viņu vēlēšanos un sūtīja viņiem uzreiz trīs dēlus. Dēli ātri uzauga, bet bija tādi nesātīgi, ka apēda visu vecāku mantību.

Vecāki, nabagi palikuši, nolēma iemācīt bērniem kādu amatu, lai viņi varētu paši sevi uzturēt. Vienu atdeva mācīties pie skrīvera, otru pie kurpnieka, trešu pie skrodeŗa - visus uz pieciem gadiem. Katru nedēļu visi viņi izgāja pastaigāties, kur tad arī sastapās. Divi jautā skrīveri, vai viņš neprotot rakstīt? "Protu," viņš atbild.

Tad jautā kurpnieka mācekli, vai viņš neprotot šūt zābakus? Viņš atbild, ka protot. To pašu atbild arī skrodeŗa māceklis. "Kāpēc lai mēs mācāmies pieci gadi, ka jau tagad visu protam?" Un viņi vairs nenāca pie saviem meistaŗiem, tēvam un mātei par to nekā nezinot.

Viņi aizgāja uz tīrumu pie liela ozola. Nostājušies zem tā, viņi ilgi pārdomāja, uz kurieni lai dotos. Tā stāvot, skrīveris uzzīmēja ozolā puisēnu. Tad pavēlēja kurpniekam izcirst no koka uzzīmēto puisēnu un uzšūt viņam zābakus. Skroderis uzšuva viņam drēbes. Tad sprieda, kas lai izmācot puisēnu staigāt, runāt, lasīt un rakstīt. Uzdeva to skrīverim.

Skrīveris, paņēmis šo koka puisēnu, nēsāja viņu tik ilgi, kamēr šis pieauga viņam pie muguras. Kurpnieks un skroderis aizgāja uz citu pusi. Šķiŗoties viņi teica: "Izmācījis viņu staigāt, lasīt un rakstīt, atnāc ar viņu kopā pie kroga; tur mēs satiksimies."

Pagāja gads. Skrīveris, nosēdies ceļmalā, teica puisēnam: "Apžēlojies, nokāp man no kakla zemē!" Bet viņš palika tāpat šim uz pleciem.

Paiet otrs gads. Atkal skrīveris lūdz viņu, bet par velti. Trešā gadā puisēns nokāpa zemē. Skrīveris viņam jautā, puisēns atbild. Tad viņš iedeva šim lapiņu ko lasīt, puisēns to izlasīja un prata arī rakstīt. Tad viņi aizgāja uz krogu, kur sastapās ar brāļiem. Šeit iesāka pārrunāt, uz kurieni lai viņi ejot. Katrs vēlējās ņemt puisēnu sev līdz. Tādēļ izcēlās viņu starpā ķilda un kaušanās. Taisni tai laikā brauca garām karaļa dēls. Izdzirdis krogā troksni, viņš sūta tur iekšā savu kučieru, lai tas izzinātu kas tur notiekot. Kučiers jautā brāļiem: "Kāpēc jūs kaujaties ?"

Viņi nu izstāsta, kas tam esot par iemeslu. Tad karaļa dēls pavēl uzaicināt visus trīs pie sevis un saka uz viņiem: "Nāciet pie manis, tur jums visiem būs vietas!" To pateicis, viņš paņēma visus līdza, bet puisēnu pieņēma par savu sulaini.

Kādu reizi karaļa dēls bija apgūlies pusdienā un redzēja sapnī ļoti skaistu jaunavu. Piecēlies viņš domā: "Kur es varētu viņu redzēt?"

Sulainis viņam jautā: "Kāpēc tu tāds noskumis?"

Kad karaļa dēls viņam nekā neatbild, viņš atkal jautā: "Ko tu redzēji sapnī?"

"Redzēju ļoti skaistu meiteni un gribētu viņu uzmeklēt." Puisēns sāka: "Es tev viņu atvedīšu. Bet pirms sameklē daudz un dažādu dziedātāju putnu, uzaicini mūzikantus ar dažādiem mūzikas instrumentiem, pieraksti lielu grāmatu un atļauj man visu to ņemt uz kuģa līdzi! Es braukšu tālā svešā zemē un atvedīšu tev no turienes to meiteni, ko tu sapnī redzēji."

Karaļa dēls sarakstīja ļoti biezu grāmatu un izdarīja visu, ko puisēns bija sacījis. Puisēns nu aizbrauca un pēdīgi nonāk tai karaļvalstī, kuŗā dzīvoja skaistā meitene.

Karaļa meita ar sulaini atnāca uz kuģi, lai noklausītos to putnu dziesmās, kuŗi atradās uz kuģa. Pa to laiku puisēns iedeva viņas sulainim grāmatu un pavēlēja to aiznest un nodot karalim, bet karaļa meitu viņš lūdza uznākt uz kuģa, lai viņa varētu tuvāki noskatīties viņa putnos. Karaļa meita arī uzgāja uz kuģa, bet puisēns nu lika kuģa ļaudim pagriezt kuģi no krasta jūŗā. Karalis bija ļoti nodziļinājies grāmatā, ka pat neievēroja, ka meitas nav mājā.

Kad kuģis ar karaļa meitu jau diezgan tālu bija aizpeldējis, tad tur nometās trīs baloži. Puisēns izgāja apskatīties, vai viņiem kāds nedzenas pakaļ, bet tai brīdī viens balodis viņam pastāsta šādu ziņu : "Kad kuģis pienāks pie krasta, tad iznāks vecā karaliene ar savu dēlu jums pretī. Māte nesīs uz šķīvja dārgu dāvanu, bet tev jāgādā par to, ka šī dāvana iekristu ūdenī. Tad ūdens tai vietā aizdegsies. Bet ja tu kādam par to stāstīsi, ko es tev ziņoju, tad tev kājas līdz ceļgaliem pārvērtīsies par akmeni."

Sulainis nu atkal aizgāja pie karaļa meitas, lai viņu apmierinātu. Pēc kādas stundas viņš atkal iznāk apskatīties, vai kāds nedzenas viņiem pakaļ, un nu viņu uzrunā otrs balodis : "Kad jaunais pāris brauks pie laulībām un karietēs iejūgs melnus zirgus. tad tu lūko to aizkavēt. Ja kādam pateiksi, ka tu to no mums esi izzinājis, tad tu līdz pusei pārvērtīsies par akmeni."

Sulainis atkal aizgāja pie karalienes. Pēc maza brītiņa, viņš iznāca trešo reizi apskatīties, vai kāds nedzenas viņiem pakaļ. Nu sacīja trešais balodis: "Kad jaunais pāris laulāsies, tad karaļa dēla māte pa to laiku ielaidīs zem viņa gultas trīs čūskas. Ja tū kādam stāstīsi, ko no manis esi dzirdējis, tad tu viss pārvērtīsies par akmeni."

Sulainis atkal pārnāca pie karaļa meitas. Beigās viņi jau bija nokļuvuši savā karāļvalstī. Te viņi ierauga, ka viņiem nāk pretī māte ar karaļa dēlu un māte nes kādu dāvanu. Sulainis piegrūdās karalienei pie rokām un nestā dāvana viņai izkrita no rokām, iekrita jūrā, un nu visa krastmala aizdegās un ūdens virsa tik ilgi dega, kamēr dāvana nenogrima dibenā. Karaliene dusmās iesaucās: "Gribēju savu vedeklu saņemt ar dāvanu, bet viņš nu man visu izjauca."

Karaļa dēls paņēma karaļa meitu pie rokas. aizveda viņu uz savu pili.

Nu taisās braukt uz laulībām. Māte pavēl iejūgt melnos zirgus. Sulainis paņem savu kūju un sit ar to zirgus, tikmēr sit, kamēr no zirgiem izskrien trīs čūskas, kuŗas sulainis visas nosit. Tad viņš izved sirmos zirgus un iejūdz tos karietēs. Māte gan par to ļoti sadusmojās, bet jau laiks bija braukt pie laulībām. Laulāšanas laikā sulainis ienesa karaļa dēla istabā spaini ar ūdeni un nolika to zem tās gultas, kuŗā bija nodomājis gulēt jaunais pāris, turpat nolika arī trīs dvieļus. Kad jaunieši bija atbraukuši no baznīcas, māte viņus iesāka mielot.

Pēc kāzām sulainis apklāja gultu, uz kuŗas jaunieši nogulās. Kad viņi jau bija aizmiguši, no gultas apakšas izlīda liela čūska ar divpadsmit galvām. Sulainis nu ņēmās kapāt to ar zobenu un nocirta tai visas divpadsmit galvas. No čūskas bija pietecējis ļoti daudz asinu. Sulainis mazgāja visas asinis un noslaucīja grīdu ar dvieli.

Pēc tam izlīda čūska ar sešām galvām. Arī šai čūskai sulainis nocirta galvas. Nomazgājis no grīdas čūskas asinis, viņš vēl noslaucīja slapjumu ar dvieli.

Tad vēl ieradās čūska ar trim galvām. Kad sulainis bija tai nocirtis divas galvas, viņam nolūza zobens. Ar salauzto zobenu viņš mēģināja nocirst arī atlikušo galvu. Čūska teica: "Esi jau man reizi iecirtis."

"Nē, vēl neesmu iesitis."

Ja sulainis būtu sacījis, ka ir iesitis, galvas atkal būtu ataugušas.

Beigās nocirta arī atlikušo galvu. Tad viņš atkal nomazgāja un izslaucīja asinis. Apskatīdamies, vai nav palikušas kur nenoslaucītas asinis, viņš pamanīja, ka arī gulta ir notecējusi ar asinim.

Jaunā karaliene uzmodusies saka vīram: "Skat, tavs sulainis grib man blakus nogulties."

Karaļa dēls noskaities nu nolemj sulaini pakārt. Otrā rītā baznīcas priekšā uzcēla karātavas. Kad nu tur atveda sulaini, viņš iesāka stāstīt, ko viņam uz kuģa bija baloži stāstījuši.

Viņam vajadzējis aizkavēt karaļa māti, lai viņa nevarētu pasniegt jaunai karalienei dāvanu, jo citādi jauniešus sagaidītu nelaime. Kad viņš bija izstāstījis pēdējos vārdus, viņa kājas līdz ceļgaliem pārvērtās par akmeni. Tālāk viņš stāstīja par melnajiem zirgiem un par to, ka no viņiem izskrējušas čūskas, un ka viņš tās nositis. Vēl nepaspējis pateikt pēdējos vārdus, viņš jau līdz pusei pārakmeņojās. Bet, kad bija pabeidzis savu stāstu par cīņu ar trim lielajām čūskām, tad viņš viss palika par akmeni. Karalis nu gan ļoti nožēlo ja savu uzticamo sulaini, bet nekā vairs nevarēja darīt. Pēc kāda laika karaliene dzemdēja dēlu. Kādu reizi karaliene bija redzējusi sapnī sulaini, kas teicis, ka viņš varētu gan atdzīvināties, bet tikai tad, ja viņi savu dēlu pārgrieztu uz pusēm. Otrā naktī viņa redzēja atkal to pašu sapni, un pastāstīja to arī savam vīram. Trešo nakti viņi abi redz sapnī sulaini, kas viņus lūdz, lai viņi pārcērtot savu dēlu pušu, tā ka viens asins piliens nokristu uz akmeņa, otrs uz baznīcas, un trešs uz karātavām, tad viņš atkal tapšot par cilvēku.

Karaļa dēls arī patiešām izpildīja viņa lūgumu, un sulainis nu tapa dzīvs un palika par eņģeli. Pateikdamies karalim un karalienei par žēlsirdību, eņģelis teica, ka arī viņi tikšot debesīs.

Arī jaunais karaļa dēls atkal atdzīvojās un viņam bija redzama tikai zīme, kur viņš bija pārgriezts pušu.