7. A. 516. Skolnieks J. Kļava no 64 g. vecas M. Ausikas Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz bijis viens ķēniņš, kas nevarējis atrast sev brūti. Ķēniņš pārcēlies pāri jūŗai un atradis tur vienu mājiņu. Tur dzīvojis burvis ar savām trīs meitām. Burvis nedevis viņam nevienu meitu par brūti, bet ķēniņš tomēr nozadzis vienu meitu.

Nozadzis un pārvedis mājā savā pilī. Ķēniņš nebijis drošs un sūtījis savu sulaini, lai iet pa nakti vaktēt. Sulainis dzirdējis ka viens no jūŗas saucis: "Kad ķēniņš dzers derībās pirmo glāzi, tad viņš ar to noģiftēsies ; bet kas to ķēniņam pateiks, tas paliks līdz ceļiem par akmeni."

Pienākusi diena, kad jau derības bijušas jādzer. Kad ķēniņš licis glāzi pie mutes, tad sulainis to izsitis. Ķēniņš par to bijis dusmīgs, bet vēl nekā nesacījis.

Citu nakti sulainis dzirdējis saucam: "Kad ķēniņš jās uz medībām un sēdīsies zirgam mugurā, tad kritīs atpakaļ un nošausies; bet kas to ķēniņam teiks, tas paliks līdz pusei par akmeni."

Sulainis paglabāja ķēniņa iemīļoto plinti. Ķēniņš bija tik dusmīgs, ka gribēja par to sulaini pakārt.

Citu nakti sulainis atkal dzirdējis, ka viens saucis: "Kad ķēniņš brauks baznīcā laulāties un kad kāps ratos, tad viņa pakāpenis lūzīs un ķēniņš kritīs un pārlauzīs kāju. Bet kas par to ķēniņam ko stāstīs, tas paliks viss par akmeni."

Kad nu ķēniņš gribēja kāpt ratos, tad sulainis atsita pakāponi. Ķēniņš palicis tik dusmīgs, ka licis sulaini pakārt.

Pie karātavām sulainis izteicis visu dzirdēto un palicis par akmeni. Ķēniņš nu ļoti nožēlojis, kālab viņam vajadzējis uzticamo sulaini tā spīdzināt. Viņš licis ienest akmeni pilī un palicis to savā kambarī.

Ķēniņa sievai piedzimis bērns. Viņa reiz sapņojusi, ka akmeni varot padarīt atkal par cilvēku ar viņas bērna asinim. Ķēniņa sieva iegriezusi drusciņ bērnam un ar tām asinim pieskārusies akmenim. Akmenis palicis par ķēniņa sulaini, un ķēniņš nu apsolījis sulainim mūža maizi.