8. A. 516. F. Rattermanis, Kandavas izloksnē. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 307 (72).

Vienreiz jāj viens ķēnūš uz jakt un atrad vienē mežē vien bēn; tas bij puisēns un ļoti smuks. Ķēniš pajēm viņ līdz uj mājam un lik ar sov dēl reizē izskolt.

Vienreiz tie jāj ciert un ieraudzēj vien smuk un plat plac, ar avot vidē. Kad tie mājē pījāj, tad tie līdz tēv, lai uz to viet vien traktier būve. Lab. Kad tas traktiers gatavs bij, tad žīd mālders to izmālej.

Ne ilg pēc tam veceis ķēniš nomir un jauneis palik viņ vietē. Kādreiz jāj viņ div to traktier apskat’ties un palik tur pa nakt. Tei traktierē nedzīvej neviens cilveks un taču tie atrad gaid pill ar ēdieniem un zirg sils pills ar auzam. Nu tie izstaigej viss kamburs un atrad vienē kamburē lot smuk sievišķ uzmāllit. Tie lik to žīd atsaukt un prasēj: kur tas tād smuk sievišķ redzējs. Tas atbildēj: "Trešē pasaulē!"

Tad tie sataisījās uz trešej pasaul jāt un tūlīt gāj gulēt. Ķēniš gulēj iten ciet aizmidzies, bet Dabutsdāls nemaz nevare gult. Te pusnaktē ienāc trīs jumpravs iekšē un vien uz otrs tā teic : Va viņ dābs ar?"

"Kāpēc ne? Kad tik viņ gudr būs. Kad viņ jās, tad būs vien liel up priekšē; zemē ir vien slotiņ, kad ar to slotiņ te(i) upe sit, tad ir tilts pār, un kad ar to slotiņ uz to tilt uzsit, tad tas tiIts nozūd, un tad ir otrē pasaulē. Kad nu kād gabal pajāj, tad ir viens liels akmens un balt nūjiņ klāt; kad ar to nūjiņ uz to akmen uzsit, tad ir trešē pasaulē."

Bet ta treše teic: "Nekā, tad viņ ar vēl nav dabuiš."

Pirme atteic: "Viņ dābs ar, kad tie ies pie sudrab kalēj, un liks sudrab putn taist, kas smuk dzied, tad ta princes gribs to putn pirkt, bet lai viņ maks nepras, lai twāpat atšķinķe."

Otrs teice: "Tad tiem ar vēl nav, tiem jāapstelle pie zelt kalēj zelt lāč ād: vienam jālien tē ādē un otram jādīdin, tad ta princes gribs to lāc pirkt, bet lai maks nepras, lai atšķinķe viņ."

Treše teic: "Viņam ar vajag mieg zāls līdz, jo kad viņš būs princess gulamē kamburē un princess ies ēst, tad tam jāielej mieg zāls iekš to vīn, tad ta dzerdam alzmigsies."

Kad jumpravs tā bij runeišs, tad tās pazude; bet Dabutsdēls vis bij noklausējies. Kad tie no rīt izcēlās, tad bij akal ēdien zirgiem un pašiem. Nu tie jāj un atrod, kā tās jumpravs bij teikš. Bet kad viņ ta ķēniņ pil ieraudzei, tad iejāj pie vien sudrab kal;.j, un apstellēj to putn. Tutns bij ā tr gatavs, un tie atšķinķēj to te princese. Tad viņ vēl aizgāj pie zelt kalēj un apstellēj zelt iāč ād. Kad ād bij gatav, Dabutsdēls ielīd tur iekšē un ķēniņ dēls to dīdēj princess log priekšē. Princes gribēj to pirkt, bet tas atšķinķē akal.

Princs zelt lāc piesēj savē gulamē kamburē. Bet, kad viņ ēst gāj, Dabutsdēls pielēj mieg zāls vīnam klāt, um kad princes vīn dzēr, tad alzmigās. Kad to iācs redzēj, tad tas Iīd no savs āds Iaukē, nolaid aizmiguš princes ķēniņ dēlam, kas apukš 1og stāvej un nolaidās ar beidzot pats. Nu tie kāp uz zirgiem, pajēm princes līdz un jāj projam. Bet kad manēj, ka drīz atmod'sies, tad viņ nolik tās zemē un aizjāj tād gabaliņ tālāk. Princes atmodās, brīnējās un sāce brēkt. Šie nu jāj klāt. Piejāj, princes lūdz, lai viņs iīdz jem. Lab. Nu jāj, jāj - atjāj akal uz to traktier - jau va

kars metas. Traktierē viss galds bij pills ar visādiem ēdieniern, dzērieniem un arī trīs gultas uztaisīts. Zirgiem bij auzs silē un nu tik tie sēdās pie gald klāt ēst. Paēduš - gāj tūlin gult; jo bij piekusš dikt. Ķēniš un princes akai gulēj kā nomirš, bet Dabutsdēls nevarēj gult. 'i'ad ap pusnakt ienāc akal trīs jumpravs an sāk runt; ta vien teic: "Re, va viņ nedabej?"

Otr atbildēj: "Dabe gan, bet vēl nav mājās!"

Trešej teic: "Kad tie gudr būs, tad viņ to mājē ar (pār)dābs, jo kad tie jās, tad uz vien tilt kraukls brēks, un viņ pa tilt jādam nositsies; bet kad viņ to kraukl nošaus, tad nekas nekalts. Un māj tuvumē vecej ķēniņien nāks ar smuk zirg pret u.l gribs, lai tā princes tur virsē sēž; kad tā sēds, tad tā nositsies, bet kad tam zirgam kakl nocirts, tad nekas nebūs. Un kad tie nu mājē būs, tad tiem dos vīn dzert; bet iekš princess glāz būs j;ipt iekšē, tā dzerdam būs pagalam; glāz jāsaplēš, tad nekas nekaits. Un kad tie nu guls, tad tā vecej ķēniņien pārvērtsies pa ērgl un ielaidsies pa lodziņ to princes nožņaugt; bet kad vecei ķēniņienej tad kad nocērt, tad paliek vis dzīv; bet kas to dzird un kādam teiks, tas paliks viscaur pa akmen."

Kad tās jumpravs tā bij runējš, tad tās pazud. Bet Dabutsdēls palik noskums un domēj: kā tas to vis vart izdart?

Un kad tie nu no rīt aiziāj līdz to tilt, tad viens kraukls brēc; bet Dabutsdēls to nošāv.

Tālāk pajājuš, nāc vecej ķēniņiei ar smuk zirg pret un teic, ka tas neklājas caur pilsāt diviem uz vien zirg jāt. Kad Dabutsdēls to dzirdēj, tas pajēm sav zoben un cirt tam zirgam kakl nost. Ķēniņ dēls gan palik dusmīgs, ka tād smuk zirg nomaitējs, bet viņš atteic: "Tu nezin, kamdēļ tas labi ir!"

Mājās tiean dev vīn dzert; bet Dabutsdēls princess glāz saplēs un teic, lai no viņ glāz dzeŗ. Par to ķēniņ dēls akal apskaltās. Kad tie nu gult gāj, Dabutsdēls ielīd papriekš tē kamburē un paslēpās. Un pusnaktē viens putns ielaidās pa log un apstājās uz gults mals. Dabutsdēls pakamp sov zoben un cirt pēc to putn, bet nocirt tik vien kāj, putns akal izlaidās pa Iog ārā. Tas zobens iegāj iekš gults im ķēniš atmodies lik viņ sajemt, tāpēc ka esot gribējs viņ nokaut. Dabutsdēls gan teic, ka viņš tam tik daudz līdzējs; bet nekas neģeldē, nospried, ka esot jāpakaŗ. Bet pie kartavam viņš lūdz, lai sauc ķēnig, viņam esot jārunē kas ar to. Lab. Nu viņš ķēniņam izteic vis gal no gal; un kad tas no tā kraukl tm zirg teic, tad viņš palik līdz pusei pa akmen. Ķēniš gan lūdz, lai tālāk neteic, bet viņš atbildēj: "Ko nu vairs ģeld!"

Un izteic vis, un palik viscaur pa akmen. Kad to tas ķēniš redzēj, tad viņš sāk raud't un lik to akmen baznīcē ielikt.

Pēc gad piedzim ķēniņam smuks dēls, ko tas gauž mīlēj. Bet viņan nāc arvien sapņos, lai viņš baznīcē uz to akmen sov dē1 nokauj, tad tas Dabutsdēls taps dzīvs. No iesākum tas negribēj, bet pēc pajēm sov zoben līdz un gāj ar dēl uz baznīc. Kad piegāj pie akmen. tad ātr nokav dēl un raud'dams steidzās pa durvim ārē. Bet vien balss sauc tam no pakaļs pakal. Viņš atgriezās apakaļ un redzēj sov draug pret nākam ar nokaut dēl uz roks, tas ar bij dzīvs. Tad sāk ab no priek raud't un gāj uz pil. Dabutsdēls apprecēja ķēniņ mās un dzīvei laimig.