9. A. 516. Skolnieks A. Aļļis no 85 g. veca M. Elzbērģa Nīcā K Lielozola kr.

Vienam ķēniņam piedzimis dēls, tai pašā pilsētā un tai pašā laikā arī vienam nabagam piedzimis dēls. Ķēniņiene dabūjusi to zināt, sūtījusi savu sulaini, lai tas to bērnu atnes pie viņas Sulainis aizgājis pie tā bērna vecākiem un teicis: "Ķēniņiene saka, lai jūs to bērnu atdodat viņai. Viņa to bērnu audzēs tāpat kā savu bērnu."

Vecāki nu arī atdevuši savu bērnu ķēniņienes sulainim. Ķēniņiene audzējusi nabaga dēlu gluži tāpat kā savu pašu dēlu. Kādās skolās ticis ķēniņa dēls sūtīts, tādās arī nabaga dēls. Bet paši bērni nemaz nezinājuši, ka viens ir nabaga dēls un otrs ķēniņa dēls. Tā nu viņi abi auguši kopā līdz divdesmit pirmajam gadam.

Divdesmit vienu gadu vecs ķēniņa dēls gribējis precēties. Otras valsts ķēniņam bijusi viena vienīga meita un ķēniņa dēls gribējis to precēt. Meitai gan arī paticis ķēniņa dēls, bet vecais ķēniņš, meitas tēvs, ne par ko negribējis atdot viņam savu meitu. Ķēniņa dēls izstāstījis savas bēdas savam draugam, kas bijis pulka attapīgāks nekā pats ķēniņa dēls. Viņi nu abi divi kā brāļi sarunājušies, kā to ķēniņa meitu dabūt ar viltu. Viņi paņēmuši katrs vienu zirgu un aizjājuši. Tad viņi jājuši visu dienu un, vakaram metoties, uzjājuši vienu lielu vecu pili. Iegājuši tur iekšā, viņi prasa naktsmāju. Tur nu atrunājuši gan viņiem pretī, bet šie nevarējuši redzēt neviena cilvēka. Ejot pa to pili, viņi redzējuši vienā istabā, ka tur gultās guļ div cilvēki: viens vīrietis, otra sieviete. Tas vīrietis, kas tur guļ, saka, lai viņi esot mierīgi, un viņu zirgi arī jau esot sakopti. Abi draugi iet ārā skatīties un redz, ka zirgi ir patiešām apkopti un arī auzas viņiem iedotas. Ķēniņa dēla zirgs bijis ielikts zelta trelliņos, nabaga dēla zirgs sudraba trelliņos. Nu viņi nāk atkal atpakaļ pilī, kur jau stāv apklāts galds priekšā. Uz galda vienā pusē ir zelta trauki, otrā sudraba trauki; tāpat vienā pusē ir nolikts zelta krēsls, otrā sudraba krēsls. Tas vīrietis, kas gultā gul, saka, lai viņi iet vakariņas paēst. Nabaga dēls arvien saukts par

jaunāko brāli un tas arī domājis kā vecākajam brālim klājas sēdēt zelta krēslā un ēst no zelta traukiem.

Kad viņi bija paēduši, tad viņi pateicās tam vīram, kas viņus bija tik labi uzņēmis. Tas nu atkal teica, lai viņi ejot tai un tai kambarī, tur esot divas gultas, un lai tad tur pārguļot. Tai kambarī viena atkal bijusi zelta gulta, otra sudraba gulta. Ķēniņa dēls iegulies zelta gultā un drīz vien aizmidzis.

Nabaga dēlam nemaz nenācis miegs un tas ilgi nevarējis aizmigt. Tā bez miega gulēdams, viņš dzirdējis, ka turpat viņam līdzās pa lielo zāli staigā un runā cilvēki. Jaunākais dēls pēdīgi piecēlies no gultas, piegājis pie durvim, kur bijis mazs lodziņš uz zāli, un sācis tur skatīties un klausīties. Tur staigājuši un runājušies abi vecie, kas agrāk gulējuši savās gultās. Ap pulksten divpadsmitiem ienākušas vēl trīs jaunavas iekšā, kas bijušas skaistas kā princeses. Vecais vīrs nu stāstījis tām jaunavām, ka vienai ķēniņienei piedzimis dēls, un tai pašā laikā piedzimis dēls arī nabaga sievai. Ķēniņiene likusi savam sulainim, lai atnesot viņai arī tā nabaga dēlu šurp. Nabagu dēls nu arī atnests un abi bērni tikuši audzināti un skoloti kā brāļi. "Viņi nu abi jāj tai un tai valstī precēt ķēniņa meitu, bet pats ķēniņš negrib savu meitu dot. Bet ja viņi varēs uz kādis niķis izdabūt, tad būs labi."

Kad nu viņi bija vēl kādu brīdi runājuši, tad tās trīs jaunavas teikušas tam vecajam vīram: "Ja viņi jāj atpakaļ, tad teic, lai viņi nāk atkal te par nakti pārgulēt."

Nu tik jaunākais dabūja zināt, ka viņš nav vis ķēniņa dēlam brālis, bet nabaga dēls.

No rīta galds bijis atkal klāts ar ēdieniem uz tādiem pašiem traukiem un ar tādiem pašiem krēsliem. Vecais lūdzis, lai viņi nākot brokasti ēst. Viņi paēduši, pateikušies par naktsmāju un jājuši atkal tālāk. Tad viņi jājuši no pilsētas uz pilsētu, līdz kamēr nojājuši ķēniņa galvas pilsētā.

Nabaga dēls bijis liels klavieŗu spēlētājs. Svešajā galvas pilsētā viņi abi uzdevušies par klavieru spēlētājiem, nopirkuši lielas klavieres un likuši apakš tām iztaisīt lielu gaŗu lādi. Tā nu viņš gājis spēlēdams no vienas vietas uz otru. Arī pats ķēniņš nu gribējis dzirdēt tādu lielu spēlētāju. Ķēniņa dēls ielīdzis tai lādē apakš klavierēm un klavieres ar visu lādi nu aizvestas uz ķēniņa pili. Nabaga dēls tur spēlējis visu vakaru un visa ķēniņa saime nākusi klausīties. Kad bijis jāiet projām, tad spēlētājs lūdzis ķēniņam: "Vai tās klavieres nevarētu par nakti tepat pilī palikt? Kur es viņas par nakti lai citur aizvedu?"

Ķēniņš atbildējis: "Labi, labi! Lieciet vien ienest manas meitas kambarī! Tur tikai mana meita guļ un neviens cits nestaigā. Citur var kāds par nakti pieiet un klavieres samaitāt."

Tad klavieres tika ienestas ķēniņa meitas kambarī, bet spēlētājs izgāja ārā nopirka vēl trešo zirgu ar segliem un tad gaidīja ar visiem trim zirgiem ķēniņa pils tuvumā. Tūliņ arī iznāca ķēniņa dēls ar ķēniņa meitu. Tad sēdās visi trīs, katrs uz sava zirga, un jāja visu cauru nakti.

Pēc kādām dienām vienā vakarā viņi piejāja atkal pie tās pašas vecās pils, kur abi draugi, jau turpu jājot, bija gulējuši Par nakti. Viņu zirgi tika tur atkal apkopti un paēdināti ar auzām. Ķēniņa dēla un ķēniņa meitas zirgi bija ielikti zelta trelliņos un nabaga dēla zirgs sudraba trelliņos. Galds pilī arī bija klāts ar ļoti labām vakariņām. Vienā pusē uz galda bija divas vietas ar zelta traukiem un turpat blakus divi zelta krēsli. Otrā pusē bija nolikts sudraba krēsls un krēsla priekšā uz galda sudraba trauki. Ķēniņa dēls ar ķēniņa meitu atsēdās uz zelta krēsliem un ēda no zelta traukiem; bet uz sudraba krēsla sēdēja nabaga dēls un ēda no sudraba traukiem. Paēduši viņi visi pateicās vecajam vīram par vakariņām, un tas atkal teica, lai viņi ejot tai kambarī gulēt. Tagad tai kambarī bija divas zelta gultas un viena sudraba gulta. Zelta gultās iegulušies ķēniņa dēls ar ķēniņa meitu. Viņi abi bijuši ceļā -noguruši un tūliņ arī aizmiguši.

Nabaga dēls iegulies sudraba gultā bet neaizmidzis vis. Viņš gribējis dzirdēt, vai blakus zālē netiks atkal kas runāts. Nu pienācis atkal tas laiks, ka tās trīs jaunavas ienākušas. Abi vecie, vīrs ar sievu, arī bijuši kājās un saņēmuši tās jaunavas.. Vecais teicis: "Ķēniņa dēls nu gan ir to ķēniņa meitu dabūjis, bet vedekla nepatiks vīramātei. Tai gultā, kur ķēniņa meita gulēs, būs ieliktas jaunas zāles. Tur guļot, ķēniņa meita tūliņ saslims, bet viņu varētu tomēr glābt."

Tad viņš pagriezies uz tām trim jaunavām un stāstījis tālāk: "Jūs jau zināt tai lielā mūra krogū, tur ir elle. Tur stāvot pieci vērši pieslēgti Viens esot dikti liels un tas esot pieslēgts pie lielas stipras ķēdes. Citi četri vērši esot mazi un tie esot pieķēdēti mazās ķēdēs. Tie mazie vēršeļi nu būtu jānokauj un ar tiem jāpiepilda lielais vērsis. Ka nu viens būtu tāds, kas to varētu izdarīt, tad mums atkal visiem klātos labi."

Tas nabaga dēls visu to dzirdējis, ko viņi tur runājuši. Tad arī viņš licies atkal savā gultā un gulējis.

Kad no rīta visi bija piecēlušies, tad nabaga dēls neviena nekā neteicis, ko viņš šo nakti bija dzirdējis un redzējis. Vecais vīrs viņus atkal aicinājis uz brokastim, kur trauki un krēsli bijuši tāpat salikti kā agrāki. Paēduši viņi visi pateicās vecajam vīram, sēdās saviem zirgiem mugurā un jāja projām.

Kad nu viņi visi trīs pārjāja laimīgi mājās, tad arī tiešām izrādījās, ka vecai ķēniņienei pārvestā ķēniņa meita nav pa prātam. Tai gultā, kur ķēniņa meita gulēs vīramāte ielikusi zāles, lai viņa saslimst un lai tas ķēniņa dēls prec kādu citu meitu.

Kad vakarā ķēniņa meita taisījusies iet gulēt, tad nabaga dēls iegājis guļamā kambarī un apgāzis to gultu. Viņš iesaucis sulaiņus, lai tie to gultu pārtaisa par jaunu, lai iznes sienu un apsegu laukā un lai ienes citu sienu un apsegu.

To redzēdams, ķēniņa dēls izrāvis jau savu zobenu no maksts un gribējis nodurt nabaga dēlu. Bet šis tomēr vēl dabūjis pateikt, ko viņš to nakti bija redzējis un dzirdējis, un tā palicis neaizskarts. Jaunākais brālis vēl kādu mēnesi izstāvējis mājā, tad uztrinis savus zobenus un duņčus un aizjājis uz lielo mūŗa krogu.

Nonācis tai krogū, viņš redzējis tur visus piecus vēršus. Tas lielais bijis dikti liels. Viņš bijis pieslēgts pie lielas resnas ķēdes un acis viņam bijušas tik lielas kā spannis. Tad tas nabaga dēls paņēmis un nokavis to vienu vērseli un pasviedis lielajam vērsim, kas to tik pa metienam apēdis. Gluži tāpat noticis ar otru, trešo un ceturto vērseli. Kad lielais vērsis norijis ceturto vērseli, tad viņš jau sācis rīstīties. Nabaga dēls nu uzsaucis lielajam vērsim: "Vai nu tu būsi piepildīts?"

Pēc tiem vārdiem lielais vērsis ar visu ķēdi pamazām nogrimis zemes dibenā. Kad nu nabaga dēls izgājis no kroga laukā, viņš pavisam izbijies, redzēdams gluži svešu apkārtni. Mežs tepat tuvumā bija pārvērties par daudz cilvēkiem un no zemes bija pacēlusies liela pils ar visu pilsētu apkārt. Viņš nu gājis uz to pili skatīties, kas tur noticis. Pretim viņam nākušas trīs jau pazīstamas princeses, nokritušas viņa priekšā uz ceļiem un teikušas: "Tu esi mūsu glābējs!"

Nu viņas vedušas nabaga dēlu pilī iekšā. Vecais vīrs izrādījies par pašu ķēniņu, kas bija ģērbies skaistās drēbēs, apjozis jostu un pie jostas pielicis zobenu. Aprunājies ar ķēniņu un paciemojies tur kādu brīdi, nabaga dēls gribējis jāt atkal mājās. Bet visi audis lūguši, lai viņš nekur neiet un lai paliek turpat pie viņiem. Nabaga dēls arī paklausījis ]aužu lūgšanu un palicis pie viņiem. Pēdīgi viņš apprecējis jaunāko ķēniņa meitu un pārņēmis no vecā ķēniņa visu valdīšanu un visu zināšanu.