10. A. 518. 516. Kārlis Mačulāns no J. Pariņa Lāču pagasta Zvirbuļu mājās. LP, VII, II, 24, 3, 61.

Bija reiz viens sirms vecītis, kas ganīja Baltzemes ķēniņam lapus. Reiz lapi tam pazuda, meklēja vecītis nokusis. Meklēja, meklēja - nedabūja vis lopus, dabūja tai vietā citu ko: mazu pliku puisēnu. Aiznesa puisēnu ķēniņam. Ķēniņš to iesauca par Atrastiņu un audzināja kopā ar savu dēlu. Bet Atrastiņš bija daudz gudrāks, attapīgāks par ķēniņa dēlu.

Reiz Atrastiņš ar ķēniņa dēlu medīja tur dziļā mežā apmaldījās. Atrastiņš pa biezumiem klīzdams, uzgāja beidzot jauku klajumu, kur trīs cilvēki plūcās, sitās. Šis vaicā: "Kas jums par nelaimi?"

Tā un tā - viņi esot trīs brāļi, bet tēvs mirdams atstājis 4 lietas, un šie nemākot tās vienlīdzīgi izdalīt. Esot vienēji zābaki - tiklīdz apausi, soli paspersi, jau klāt tai vietā, kur vēlies; tad mētelis - tiklīdz atplētīsies ar to, pa gaisu aiziesi kā putns: tad cepure - tiklīdz galvā uzliksi paliec neredzams; beidzot krūzīte, kas ēdina un dzirdina, cik vien gribi, un tad iemidzina. Atrastiņš izsprieda ķildu ātri. Viņš nolikšot meža malā savu kakla autu zemē un iešot ar tām 4 lietām projām; ja šie pa trim bez ķildas varēšot autu pie stūŗiem nest un viņu panākt, tad atdošot lietas, ja nē, tad lietas piederēšot viņam. Nu nesa, nesa nesaticīgie brāļi autu, bet ne ilgi - ķildojās atkal šis turot savu stūri pa zemu, tas par augstu, trešais nemaz nenesot - tā vien. Kamēr šie izķildojās, Atrastiņš ar lietām no meža ārā un mājā.

Drīzi pēc tam jaunais Baltzemes ķēniņš gāja precēt Aizjūras daiļo ķēniņa meitu. Tās daiļums bija izdaudzināts pa puspasauli. Viņš paņēma Atrastiņu par savu padomnieku līdz un vēl vienpadsmit vīrus par pavadoņiem. Nonākuši Aizjūras valstī, jaunais Baltzemes ķēniņš iegāja taisni pilī pie ķēniņa meitas, bet Atrastiņš palika ārpusē, mežā paspies ar tiem vienpadsmit. Vakarā Atrastiņš iedod saviem vīriem no krūzītes nodzerties, tie iemieg cietā miegā. Šie lai nu guļ veseli, kamēr būs vajadzīgi; bet Atrastiņš neguļ vis, gaida savu ķēniņu no pils iznākam. Iznāk ķēniņš.

"Nu, kā vedas ar līgavu?"

Nevedoties itin nemaz. Ragana, līgavas māte, pavēlējusi viņam šonakt tādas pašas zelta kurpes gādāt, kādas līgavai būšot; ja to varēšot, tad kāzas, ja nē - galva nost. Baltzemes jaunais ķēniņš bēdās, bet Atrastiņš pasmejas tikai par tādām bēdām -gan būšot labi. Tūdaļ Atrastiņš uzliek brīnuma cepuri galvā, paliek neredzams, ielien pilī un noklausās, ko ragana runā. Jā, šonakt jāliekot zelta kurpes tur un tur gatavot un iepriekš aismas jānoliekot te cietajā skapī, lai Baltzemnieks nekur nedabūtu tās redzēt un pakaļtaisīt.

To redzējis, Atrastiņš uzmauc brīnuma zābakus un soļo kurpju nesējiem neredzams pakaļ. Aiziet tādā nomaļā tālu, tālu - tur šuj zelta kurpes vai cik. Drīzi līgavai kurpes gatavas, nesīs atpakaļ, bet Atrastiņš klusiņām paņem no kurpniekiem ir otru pāri kurpju līdz, uz mata vienādas ar pirmajām.

Rītā ragana aicina Baltzemnieku: vai esot tādas pašas kurpes kā viņas meitai? Baltzemnieks atbild: "Rādi, rādi, kādas tad tavai meitai ir!"

Parāda - ir gan skaistu skaistās, bet rādīs Baltzemnieks, tam arī tādas pašas. Nu, ko nu? Nu vajagot nākamu nakti iīgavai zelta svārkus apgādāt tādus pašus, kā viņai būšot. Vakarā Baltzemnieks noskumst, Atrastiņš tikai pasmejas un nākamu nakti atkal tāpat izdara kā ar kurpēm.

Bet raganai vēl nav diezgan - lai Baltzemnieks ejot pa mežiem, pa kalniem, pa lejām, pa jūŗām - tur tad būšot ķēniņa valsts; tai valstī esot aug]u dārzs, augļu dārzā koks, kokā pereklis, pereklī zelta ola, uz olas tupot putns, dārzam visapkārt stāvot kaŗaspēks, aiz kaŗaspēka degot mūžīgas ugunis. Ja visām jūŗām, visām ugunim šis būšot pāri tikt, olu atnest. tad meitu dabūšot. Baltzemnieks nu bija gluži nobēdājies, bet Atrastiņš pasmējās, applēta savu brīnuma mēteli, pacēlās par neredzamu gaisā un prom kā žiglais putns uz tālo dārzu pēc olas. Ko viņam ugunis un kara spēki varēja darīt? Ne redzēja, ne manīja, kā paņēma olu un līdz gaismai sen jau pie Baltzemnieka atpakaļ.

Rītā ragana noplātās vien - nekā vairs darīt. Bet nu viņa gribot vēl redzēt, vai Baltzemes ķēniņa dēlam arī kāda pavadonība līdz esot, kā ķēniņa godam tas klājoties. Tagad Atrastiņš pamodināja savus 11 vīrus, iegāja Baltzemniekam līdz, pavadonība vislabākā. Neko darīt - nu raganai bija jādod meita Baltzemniekam. Kamēr nu Baltzemnieks ar līgavu brauca pa jūŗu apkārt, tamēr Atrastiņš applēta saviem vīriem un pats sev brīnuma mēteli un kā putni sen jau mājās: lai tikai nu rīkojot vecais ķēniņš kāzas, dēls drīzumā pārbraukšot ar līgavu. Bet ko domāt - kur saodusi, kur nē - mana Aizjūŗas ragana Atrastiņu pa vēja pēdām vien pakaļ un saskubina veco Baltzemmieku, lai liekot Atrastiņu nogalināt, tas esot tādu un tādu blēdību tur Aizjūrā pie viņa dēla izdarījis. Vecais Baltzemnieks gan atsaka, lai pārbraucot dēls, tad dzirdēšot, tad tiesāšot vainīgo, bet šī, kā nākamā radiniece māk Baltzemnieku piedabūt, lai tūliņ nogalina. Vecais Baltzemnieks tomēr negalina vis Atrastiņu, bet iemūrē to dzīvu cietā mūrī. Pārbrauc jaunais Baltzemnieks - pirmais vārds: kur Atrastiņš? Vai esot jau pārradies? Esot sen jau, bet guļot mūrī tamdēļ, un tamdēļ. Jaunais Baltzemnieks tīri saplok: "Vai jūs, tēt, maz zinat, ko darat? Manu glābēju slogat mūrī!"

Šis izstāsta visu, ko Atrastiņš Aizjūŗā darījis, un nu to izlaiž ar lielu godu no mūŗa. Visi bija priecīgi kāzās; tikai Aizjūras ragana ne - tai tas Atrastiņš dauzījās pa galvu. Viņa bija visu vēlāk dabūjusi zināt, ka Atrastiņš izgādājis kurpes, svārkus, olu.