11. A. 516. J. Kungs Aizputē Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 24, 3, 3.

Reiz piedzima lielkungam un viņa mežsargam abiem vienā brīdī jauni dēli. Mežsargs aiz nabadzības atdeva savu dēlēnu lielkungam audzināt. Auga abi dēli teicami un abi divi izskatījās vienā plaukā, ka nemaz izšķirt, kuŗš katrs no viņiem ir; tikai tai ziņā bija izšķirības : mežsarga dēls gudrībā un attapībā pārspēja lielkunga dēlu divkārt.

Reiz lielkunga dēls nezin kur bija apcēlis skaistu, skaistu ķēniņa meitas bildi Burvji iestāstīja, ka tur un tur šī ķēniņa meita meklējama, kam seja šai bildei līdzīga, Lielkunga dēls tūdaļ sedloja zirgu skaistuli meklēt; bet tēvs viņam uzspieda līdzņemt mežsarga dēlu par vadoni tālajā ceļā. Abi aizgāja. Jāja, iejāja lielā mežā, aptumsa. Beidzot ieraudzīja uguni. Jāja turp, bija lepna pils. Piesēja zirgus ārpusē pie divi stabiem, iegāja iekšā - neviena cilvēka. Bet mežsarga dēlam apķēriens, viņš dod labvakaru. Kā dod labvakaru, gadās cilvēka galva akmeņa rumpja galā, kas labvakaru saņem. Labvakaru saņēmusi. galva nozūd, bet nu istabā gadās ēdieni un dzērieni. Paēd, ēdieni nozūd, gadās divi gultas. Nu liksies gulēt un ies iepriekš vēl zirgus sakopt; bet zirgi jau stallī ievesti un sakopti. Guļ, guļ šie lielkunga dēls sen šņāc, mežsarga dēls vien vēl nomodā. Te nakts vidū ienāks skaista, skaista meita, visca.ur melna, un ieteiksies tā: "Tēt, še tev labvakars!"

Labvakar, labvakar, mana meita!" "

"Tev gan, tt, šovakar viesi?"

"Ir viesi, ir! Sajājuši tevi precēt. Bet kā viņi pie tevis aiztiks? Ja viņi saprastos jāt uz jūrmalu pie akmeņa staba, izņemt no staba apakšas niedri, ar niedri pa jūras ūdeni sist, tad ūdens atšķirtos un abi sausi jūrai izjātu cauri."

Mežsarga dēls visu dzird. Rītā viņš izstāsta lielkunga dēlam, kas darāms. Jā, atron gan stabu, apakš staba niedri - ar niedri atšķiras jūŗa un šie izjāj jūrai cauri sausi. Otrā malā redz pili, pilī sastop meklējamo ķēniņa meitu. Šie sēdina meitu zirgu, jāj atpakaļ.

Atjāj caur jūŗu pie pirmās pils, kur gulējuši - jau vakaru. Nu visi trīs gulēs pa nakti. Guļ, guļ, lielkunga dēls šņāc jau, mežsarga dēls nevar aizmigt Ap pusnakti ieteiksies galva uz akmeņa rumpja: "Nu meita, man te nu vēl savs laiks jāstāv par sargu un jālaiž pāri uz aizjūŗas pili, bet tu nu aizjāsi tur. Bet kad tu tur kāzas dzersi, tad aizjūras ragana pielies neredzama lielkunga dēlam pie dzēriena indevi, tas nomirs un tu nāksi ar viņu uz šejieni atpakaļ. Bet ja kāds to tagad dzirdētu un dzērienu pasteigtos kāzās) ieliet zemē, tad lielskunga dēls paliktu

dzīvs; bet izdarītājam pašam tad jāpaliek manā vietā par akmeni un es tiktu vaļā no sarga amata."

Mežsarga dēls visu dzirdēja. Pārjāja mājā, svinēja kāzas. Jau gribēja brūtgāns dzert, te mežsarga dēls pasteidzās, izlēja dzērienu zemē, bet tūdaļ arī pats palika par akmeni.

Otrā gadā pēc tam, kad lielkunga dēls bija sasievojies, piedzima jaunajai lielkundzei dēls. Drīzi pēc radībām lielkundze sapņoja, ka dēliņš nokaujams un ar asinim akmeņa tēls apslacināms. Šī dara to, apslacina stabu un no staba atdzīvojas mežsarga dēls.