12. A. 516. V. Vīdneris Skrundā. Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 24, 3, 4.

Viens zvejs reiz izzvejojis zivi un no šīs zivs sievai (ēdot) piedzimis gudrs dēls. Šis dēls jāj ķēniņa dēlam līdz sievu ieprecināt. Viņi nonāk jūrmalā vienā pilī, guļ pa nakti, tur dzird runājam, lai iemetot trīs saujas smilts jūŗā, tad tikšot pāri. Zveja dēls tā dara.

Otrā malā vēl jo skaistāka pils. Tur tie nozog ķēniņa meitu. Mājā jājot, zveja dēls sadzird pilī (šīpus jūras) runājam: "Jaunais pāris, mājā pārjādams, nobeigšoties. Tur būšot skaists dimanta tilts gadījies, kad pa to jāšot, tad tilts sabrukšot un jājējus nonāvēšot. Bet ja kāds viņus tomēr vēl izglābtu, ir tad tiem stāv otra nāve pretim. Pēc laulībām, kad vakarā jaunais pāris likšoties gulēt, ienākšot liela čūska un abus aprīšot."

Šo visu noklausās zveja dēls. Tas neļauj pa tiltu jāt un izglābj jauno pāri. Otrreiz vigš paslēpjas ar zobinu aiz jaunā pāŗa gultas un nogalina čūsku. Nogalinājis čūsku, šis paliek par akmeni.

Vēlāk piedzimst ķēniņa jaunai sievai dēls; ar dēla asinim atdzīvina akmeni.