14. A 516. A. Lerchis -Puškaitis Džūkstē. LP, III, 66 (35).

Reiz kādu bārenīti nodevuši pie ķēniņa par avju ganu. Bet drīzi zēnam izlicies, ka avis ganīt tīri niecīgs darbs. (Viņam no laika gala bijuši varen stipri kauli un ļoti attapīga galva.) Tas sācis, avis ganīdams, no meža visādas gudrības mācīties. Beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis koku un putnu valodu.

Kādu dienu, kamēr avis gremojušas, zēns apgulies pie veca ozola. Te uz reizi ozols sācis runāt, sacīdams: "Redzēs gan, cik ilgi man tas zobins būs jāglabā? Nu jau tik daudz gadu, bet neviens vēl nav tam paka nācis."

"Kas tas par zobinu?" otrs ozols prasījis.

"Tam zobinam pīlādža spals; ar viņu var katru velnu no maitāt."

To dzirdēdams, zēns uzlēcis kājās un sācis ozola dobumā čamdīt. Meklējis, meklējis, beidzot uzķēris varenu ieroci. To nu katru dienu klāt vien nēsājis. Citi ļaudis gan taujājuši, kur tādu esot ņēmis, bet zēns atbildējis: "Atradu mežā".

Tā tas palicis. Te vienu reizi tāls, tāls ķēniņš atsūtījis varenu kuģi ar jaunām ziņām. Svešie kuģinieki tur izkāpuši malā, kur zēns avis ganījis. Zēns tūliņ prasījis: "No kurienes nākat, uz kurieni ejat?"

"Mēs nākam no tālas zemes. Mūsu ķēniņš sūtīja tavam ķēniņam pakaļ, lai brauktu mums līdz un palīdzētu apbrīnot devīto brīnumu, kas nule pat mūsu ķēniņa valstī iegadījies."

"Labi, labi, bet tad man jābrauc savam ķēniņam līdz par sargu." Svešie nu nogājuši pie ķēniņa un pierunājuši to itin drīzi līdz braukt. Otrā dienā ķēniņš taisījies uz ceļu. Gana zēnu gan negribējis līdz ņemt, bet kad nu tas tā lūdzies - paņēmis to arī. Uz jūŗas gana zēns apjozis savu zobinu un lepni vien staigājis ķēniņam pēdu no pēdas pakaļ. Bet uz kuģa bijuši divi kraukļi. Tie sākuši sarunāties: "Pag, pag, drīzi svešajam ķēniņam dos ēst; bet pie maizes ir nāves zāles klāt. Tikko ēdīs, būs pagalam. Bet ja kāds to zinātu un ķēniņam pasacītu, tad teicējs pēc trim nedēļām un trim dienām pats paliktu līdz ceļiem par akmeni."

Gana zēns, to dzirdēdams, domājis: "Vienalga, vai palieku līdz ceļiem, vai līdz kaklam par akmeni, teikt teikšu tikpat ķēniņam."

Viņš pateicis, ķēniņš neēdis un palicis dzīvs. Otrā dienā tie . paši kraukļi atkal sarunājušies: "Pag, pag, drīzi svešajam ķēniņam dos dzert, bet pie dzēriena ir nāves zāles klāt. Tikko dzers, tad tas būs pagalam. Bet ja kāds to zinātu un ķēniņam pasacītu, tad teicējs pēc sešām nedēļām un trim dienām pats paliktu līdz krūtim par akmeni."

Gana zēns, to dzirdēdams, domājis: "Vienalga, vai palieku līdz krūtim, vai līdz kaklam par akmeni, teikt teikšu tikpat ķēniņam."

Viņš pateicis, ķēniņš nedzēris un palicis dzīvs.

Trešā dienā tie paši kraukļi atkal sarunājušies: "Pag, pag, mūsu ķēniņš patlaban pabeidzis pie vārtiem dziļo alu rakt. Līdz ko nu svešais ķēniņš caur vārtiem brauks, tā vāks ielūzīs un svešais iekritīs alā. Bet ja kāds to zinātu un ķēniņam pasacītu, tad teicējs pēc deviņām nedēļām un trim dienām pats paliktu viscaur par akmeni."

Gana zēns, to dzirdēdams, domājis: "Vienalga, un ja es arī tūlīt par akmeni paliktu, teikt teikšu tikpat ķēniņam."

Viņš pateicis. Līdz ko nu izkāpuši no kuģa un piebraukuši pie pils vārtiem, tā gana zēns uzsaucis: "Ķēniņ, liec apturēt zirgus! Iesim pa mazajiem vārtiem pilī, tas pieklājīgāki izskatās!"

Ķēniņš iegājis ar gana zēnu pa mazajiem vārtiem pilī. Tās zemes ķēniņš saņēmis viesus laipni jo laipni, un vakarā tos guldinājis mīkstā gultā.

Bet tā bijusi tik viltība. Naktī laipnais ķēniņš atsaucis velnu ar trim galvām un licis, 1ai viņa viesus nogalina.

Trijgalvis ielīdis pie ķēniņa un uzgāzies tam virsū; bet gana zēns izrāvis savu zobinu un nocirtis velnam visas galvas. Viena pile no velna asinim uzpilējusi ķēniņam uz pieri un nebijusi noslaukāma, bet gana zēns pili izsūcis un to nospļāvis zemē.

Otrā naktī nācis sešgalvis ķēniņu nomākt, bet gana zēns izrāvis savu zobinu un nocirtis velnam visas sešas galvas. Viena pile no velna asinim uzpilējusi ķēniņam uz pieri un nebijusi noslaukāma, bet gana zēns izsūcis pili un to nospļāvis zemē.

Trešā naktī nācis deviņgalvis ķēniņu nomākt; bet gana zēns izrāvis savu zobinu un nocirtis velnam visas deviņas galvas. Viena pile no velna asinim uzpilējusi ķēniņam uz pieri un nebijusi noslaukāma, bet gana zēns izsūcis pili un to nospļāvis zemē. To padarīdams, gana zēns iesaucies: "Ķēniņ, te vairs ilgāki nepaliksim, iesim no pils ārā uz jūrmalu un brauksim uz māju. Trīs velnus esmu jau apkāvis, kas zin, cik vē1 nenāks?"

Abi klusītiņām izlīduši no pils un aizsteigušies uz jūrmalu.

Tur vēl stāvējis tas pats kuģis, ar kuŗu tie arbraukuši. Ļaudis uz kuģa vairs nebijuši, tik abi kraukļi tur sēdējuši.

Mājā braucot, kraukļi atkal sarunājušies: "Redz nu, mūsu ķēniņš viesus jau palaidis ar sešiem brīnumiem vien vaļā; tos beidzamos trīs nemaz neparādījis."

"Kur tad nu parādīs," otrs krauklis atbildējis, "viņam jau līdz tāds gana zēns, kas visu zin un visu padara. Bet tā nu bija gana zēna laime, ka apkāva trīs velnus, citādi gudriniekam būtu bijis jāpaliek pēc deviņām nedēļām trim dienām viscaur par akmeni."

To dzirdēdams, gana tēvs priecīgs uzprasījis kraukļiem: "Krauklīši, melnie putni, vai jūs patiesi to skaidri zināt, ka nu man vairs nav jāpaliek par akmeni."

"Zinām gan!" kraukļi atbildējuši un tad acumirklī nozuduši kā ūdenī.

Pēc tāda laika abi laimīgi pārbraukuši mājā. Ķēniņš tagad nezinājis, kā gana zēnam atmaksāt. Viņš viņu apdāvinājis bagātīgi un iecēlis har savu padoma devēju.