1. A.518. E Birznieks no Billes Treibergas Dzircietnā. Jkr. III, 36 (16).

Tēvam bija dēlēns, liels palaidnis un stūrgalvis, bet pie tam arī 1iels gudrinieks un mutesbajārs. Cūkas viņš nekad labi nenoganījis, katru dienu viņas vai nu izrakņāja rācēņus (kartupeļus], izrušināja pļavas, jeb novazāja labību. Tēvs par to tā saskaitās, ka ņēmās beigu beigās puiku stroķēt [pērt]. Bet ko puika dara? Viņš atstāj otrā dienā cūkas pavisam un poš pats prom pa pasauli.

Labu gabalu gājis, puika apgulās mežā apakš vienas egles. Pa sapņiem viņš dzird, ka viņu kāds trīs reizes sauc un tad saka, lai tik viņš ejot pa to pašu teku uz priekšu, tad viņš palikšot par ķēniņu.

Puika atmožas un iet pa nozīmēto teku arvienu uz priekšu, arvienu dziļāki mežā iekšā, kamēr, nonāk pie vienas mazas mājiņas. Puika iet iekšā un redz: mājiņā ir galds piekrauts visādiem gardiem ēdieniem un dzērieniem, bet neviens cilvēks nav nekur redzams. Puika sēžas pie galda, paēd un tad ielīž aizkrāsnē gulēt.

Pret pusnakti pārnāk mājiņas valdnieki, četri ķēniņi: Rūtiņš. Sirds, Krustiņš un Pīķis. Visi paēd un sāk taisīties iet gulēt. Priekš apgu1šanās vigi vēl pārrunā, kur katrs varētu vislabāki paglabāt savas mantas. Rūtiņam bija tāds mētelis, kad kāds to apvilka, tad palika neredzams. Sirdij bija trīsstūŗu cepure, ar to varēja atsaukt un aizraidīt kaŗaspēku. Kad cepures vienu stūri pagrieza uz pieri, tad bija kaŗaspēks klāt; pagrieza cepures stūri uz pakausi, tad kaŗaspēks pazuda. Krustiņam bija glāžu kurpes; ar tām varēja ik uz soļa aizspert septiņas jūdzes tālu. Pīķim bija tāds naudas maks, ko nekad nevarēja iztukšot.

Rūtiņš teica: "Es savu mēteli ielikšu tepat gultas kājgalī." "Es savu cepuri paglabāšu uz krāsns stūŗa."

Krustiņš pabāza savas glāžu kurpes zem gultas un Pīķis ieglabāja savu naudas maku čoriņā [rierē ceplī].

Puika aizkrāsnē to visu noskatījās, un tikko četri ķēniņi bija iemiguši, šis no aizkrāsnes ārā un sāk pēc kārtas vien piesavināties visas minētās mantas, papriekšu mēteli, &127;tad cepuri, tad glāžu kurpes un beidzot naudas maciņu. Visu sačopis, puika pa durvim ārā un daļī! pa teku projām, tā ka vējš vien nožvingst gar ausim, ik uz soļa septiņas jūdzes. Tā viņš drīz vien nonāk svešā ķēniņa valstī, pašā galvas pilsētā. Te nu agrākais cūku puika uzdzīvo kā pats bagātais lielskungs. Un kāpēc arī nē? Naudas viņam netrūkst, var ņemt, cik grib, no maciņa ārā, bet tas kā pilns, tā pilns.

Tai valstī nu ķēniņš bija miris; bija palikusi tikai viena vienīa princese; tā nu bija valdniece. par visu valsti. Kaimiņu prinči gribēja labprāt valdīt par viņas plašo ķēniņa valstību un tādēļ nāca 'pie princeses uz precībām. Atnāca kādi trīs prinči vienā reizē un visi trīs piedraudēja ar kaŗu, tik drīž kā princese atteikšoties tos pieņemt par līgavaiņiem. Princese, nabadzīte, nezināja, ko darīt; ja ies pie viena, otri divi nāks ar kaŗaspēku par to atriebties, un pie visiem trim iet jau nevarēja! Viņa nu atteica visiem trim. Visi trīs ķēniņa dēli tagad sagatavojās atriebties. Visi princeses padomnieki un visa valsts nezināja no bailēm, ko iesākt, ko darīt.

Mūsu agrākais cūku puika plītēja tik katru dienu tālāk un nebēdāja it neko par kaŗaspēkiem, kas ar katru dienu nāca tuvāki. Tikai tad, kad jau ienaidnieku kaŗaspēki bija pienākuši it tuvu, viņš aizgāja pie princeses un solījās izglābt visu valsti, ja tik viņa tam paliek par sievu. Princese arī to apsolīja. Cūku puika pagrieza cepures vienu stūri uz pieri un acumirklī lielais kaŗaspēks bija klāt un visu triju prinču kaŗaspēki sakauti. Cūku puika pagrieza cepures stūri uz pakausi un kaŗaspēks atkal pazuda.

Visa valsts tagad sapulcējās ap savu jauno glābēju un priecīgi nodzēra viņa kāzas ar princesi. Bijis izdarīts joti stiprs alus, tā ka brūtgāns tā sadzēries, ka miglojis vien. Savā iesilumā viņš arī izstāstījis, ka agrāki ganījis pie tēva cūkas un tapis krietni sasukāts un vēlāki apzadzis četrus ķēniņus, Bet ne princese, ne pavalstnieki, to neņēmuši ļaunā: izglābis viņš tikpat tos esot, viena alga, kas viņš agrāk bijis.