2. A. 518. Skolniece D. Purkalīte 1892. g. Smiltenes Blomu pag. V. Maldoņa kr.

Vīrs gājis pa mežu, nonācis tur mazā klajumā un redzējis trīs svešniekus nikni strīdāmies un plēšamies. Vīrs piegājis viņiem klāt un vaicājis: "Kādēļ jūs tā strīdāties?"

"Ļoti labi, ciemiņ, ka esi šurpu atnācis," svešie brēca. "Tu vari būt par mums tiesnesis un izšķirt mūsu strīdu."

"Tad izstāstiet man vispirms, kas noticis."

"Labi!" viens nemiernieks atbildēja, "es tev visu izstāstīšu. Redzi, mūsu tēvs nomira un mēs, trīs brāli, gribam savā starpā izdalīt viņa mantu, bet nekā nevaram vienoties."

"Kur tad ir jūsu tēva manta?"

"Te ir visa mūsu tēva manta," tas pats brālis atbildēja, rādīdams uz vecu platmali, pāru vīžu un stipru kūju. "Kad šo platmali uzliek galvā, tad var redzēt visu, kas pasaulē notiek. Kad šās vīzes apaun, tad kur tik vien vēlās, tūlin tiek tur aiznests. Vajaga tik pacelt kājas un pasacīt: "Vēlos uz Kurzemi, Poļu zemi jeb kur citur!" Kad ar šo kūju sāk sist, tad visiem, kas tikai gadās priekšā, ir jāizkūst par ūdeni - lai tie būtu draugi vai ienaidnieki."

Lieta liekas būt neticama, bet parādait man to platmali!" Viens brālis atnesa platmali un vīrs to uzlika galvā. Nu viņš tūlin visu zināja, kas pasaulē notiek, un arī redzēja, ka pašulaik Kurzemē tiek kāzas dzertas. Tad viņš runāja tālāku: "Dodait nu man arī vīzes un kīju! Tad nostājieties visi trīs rindā, muguras uz manu pusi un acis uz austruma pusi, bet neskataities pār pleciem atpakaļis, kamēr es jums došu spriedumu, ka jums tēva atstātās mantas dēļ ķilda jānobeidz!"

Svešais vīrs paņēma kūju un sita visiem trim brāļiem, ka tai vietā, kur viņi stāvēja, palika tikai trīs rasas pilieni uz zāles. To redzēdams, viņš pacēla kājas un izsaucās: "Uz Kurzemes kāzām ! "

Pēc kāda brīža viņš arī jau bija nokļuvis Kurzemes kāzās. Tur viņš redzēja, ka kāzās ir arī nelūgti viesi un to starpā vēl pats velns. Vīrs pacēla savu kūju un deva velnam krietnu spērienu. Velns iesaucās: "Vai, vai, kā sāp! Jau daudzreiz esmu baudījis Pērkona bultas, bet tās nebija nekas pret šo sitienu."

Pēc šiem vārdiem velns pazuda. Saimnieks bija ļoti priecīgs, ka tāds nelūgts viesis bija projām, un lūdza visus viesus istabā pie galda. Vīrs nu tur apskatīja visu kāzinieku slepenās domas un redzēja, kādi grēki katram stāv prātā. Ļoti žēl, ka mūsu dienās vairs nav tādas brīnuma platmales.