3. A. 518. J. Strerģis no M. Mūrēnas Nicā. K. Lielozola kr.

Vienam ķēniņam senāk bijuši trīs dēli : divi gudri, viens muļķītis. Ķēniņam bija liels dārzs un dārza vidū ābele ar zelta āboliem. Tad viņš mana, ka ābelei sāk katru rītu trūkt ābolu. Viņš raida vecāko dēlu ābeli sargāt. Sargā sargā, bet kad pienāk pusnakts - aizmieg. No rīta atrod: ābelei trūkst vairāk ābolu.

Nākamo nakti bija otra dēla reize, tas arī aizmiga, nenovaktējis.

Tad nāca muļķīša reize. Ap pusnakti viņš iekāpa ābelē, kur auga zelta āboli, un ielika spīles acīs, lai neaizmigtu.

Ap pusnakti atlaižas trīs baloži un pārvēršas par trīs skaistām jaunavām. Visas plūc ābelē ābolus, bet muļķītis paņem no vienas jaunavas spalvas un iet pie ābeles, kur jaunavas plūc ābolus. Viņas izbīstas un dodas pie savām spalvām, lai varētu atkal pārvērsties par baložiem un aizlaisties projām. Neatradušas vienas spalvas, viņas lūdzas muļķītim, lai atdodot; bet viņš liedzas dot. Lai apsoloties teikt, kur viņas dzīvo, tad atdošot. Viņas nu arī izstāstījušas, kur dzīvo. Muļķītis atdeva spalvas un baloži aizlaidās projām.

No rīta muļķītis stāstīja tēvam, ko redzējis. Tad viņš pošas ceļā uz to zemi, kur baloži aizlaidušies. Nonācis kādā mežā, viņš atrada divus brāļus ķildojamies gar vieniem zābakiem. Viņš prasījis: "Kādēļ ķildojaties?"

Viņi izstāstījuši, kad tie neesot vis vienkārši zābaki, bet ar tiem varot sasniegt veselu jūdzi ar vienu pašu soli.

Muļķītis teica: "Iedod man uzprovēt."

Uzmaucis kājās aizgāja prom, atstādams brāļus izšķirtus. Nonācis citā mežā, viņš, atrada atkal divus brāļus cīnoties pēc vienas nūjas. Muļķītis prasa: "Kādēļ jūs tā cīnāties par nieka nūju?"

Viņi izstāstīja, ka ar to varot nonāvēt visu, kam tik ar nūju pieduŗot. Muļķītis prasa, lai parādot viņam ar to nūju. Brāļi arī iedod. Paņēmis nūju, viņš kāpa ar jūdzes zābakiem tālāk.

Nonācis trešā mežā, kur atrada divus brāļus cīnāmies pēc vecas pijoles, muļķītis prasa, kā viņiem tīkot par niekiem cīnīties. Brāļi izstāstīja, ka tā nav vis vienkārša pijole, bet ar to varot katru mironi uzmodināt.

Muļķītis prasīja: "Dodat man ar' paspēlēt."

Brāļi arī iedod pijoli, bet šis tikai paņem un aiziet. Nu viņš aizgāja uz to vietu, kur dzīvoja tās trīs baložu jaunavas, kuŗas mita kopā ar milžiem. Muļķītis devās namā iekšā, bet vārtu sargs tam uzsauca: "Iekšā gan tiksi, bet ārā vairs netiksi."

Muļķītis neklausījās viņa runā, bet devās tikai iekšā beidzamā kambarī. Tur nu viņš arī satika tās trīs meitas, kas bija zagušas zelta ābolus. Meitas ļoti žēlojās, ka viņš būšot pagalam, kad pārnākšot milzis ar trim galvām. Pēc brīža muļķītis aizgāja aiz durvim, kur milzim vajadzēja nākt iekšā, un turēja savu nūju, !ai varētu uzņemties cīņu ar milzi.

Pēc kāda laika atnāca milzis ar trim galvām un tūlin uzprasīja: "Kas te par tādu svešu smaku?"

Tad viņš tūlin devās uz triju meitu pusi, bet durvīs muļķītis piedūŗa tam ar nūju un milzis bija tūlin beigts.

Pēc kāda laika atnāca otrs milzis ar sešām galvām un skrēja iekšā pie meitām, bet muļķītis arī to turpat durvīs nonāvēja kā pirmo un noglabāja kaktā pie triju galvu milža.

Pēc brīža ieradās arī trešais milzis ar deviņām galvām un briesmīgi kliedza, kur palikuši viņa dēli. Muļķītis ar nūju nosita milzim sešas galvas, bet milzis nu palika ļoti nikns un sāka briesmīgi cīnīties. Beidzot muļķītim izdevās aizbēgt. Milzis pa to laiku saplēsa meitas gabalos un tad dzinās muļķītim pakaļ. Muļķītis pa tam bija atkal atpūties un nu nosita milzim arī pāri palikušās trīs galvas. Milzi nositis, viņš aizgāja pie nogalinātām meitām un ar pijoles palīdzu atdzīvināja atkal visas trīs jaunavas. Jaunāko meitu, kuras spalvas viņš bija paņēmis, viņš tagad apprecēja un dzīvoja laimīgi.