4. A. 518. 461. Zīvertu Čipus Svētē. Jkr. V, 23 (2). LP, VII, II, 24, 3b. 3.

Reiz viņos sirmos laikos valdīja varens ķēniņš, kas jau sen bija apņēmies sievu. Viņam kalpoja divpadsmit sulaiņi, visi vienādi, visi dzeltēniem matiem, zilām acim, stalta auguma. To pašu laiku arī dzīvoja velns virs zemes, un valdīja par valsti, kas bija daudz lielāka par minētā ķēniņa zemi. Velnam bija viena vienīga meita. To viņš gribēja izprecināt kādam zemes valdniekam; bet par īsto brūtgānu solījās viņš tik atzīt to, kas viņam varēs parādīt tādu pašu apģērbu, kādā būs ģērbusies viņa meita. Kam tāda nebūs, tas piederēs velnam. Ķēniņš, gribēdams vēl otru sievu ņemt, taisījās ceļā uz velna pilsētu, savai sievai ne vārda neteikdams, uz kurieni brauks.

Pagāja divi mēneši, ķēniņš vēl nepārbrauca. Ķēniņiene ļoti bēdājās pēc sava vīra un nevarēja izprast, kur viņš gan varēja būt. Viņa sūtīja vienu sulaini meklēt ķēniņu. Pagāja atkal labs laiks, bet arī sulainis negriezās atpakaļ. Pēc tam sūtīja ķēniņiene otru sulaini - tas pats liktenis. Tā tas notika arī ar trešo līdz pat vienpadsmitajam - neviens vairs negriezās uz mājām atpakaļ.

Beidzot viņai vairs nekas neatlikās, kā sūtīt arī divpadsmito sulaini. Pēdīgajam nu tāpat bija ceļā jādodas. Viņš gāja no rīta agri līdz vēlam vakaram. Tā pagāja kādas trīs nedēļas. Te viņš sasniedza augstu kalnu un kāpa pāri pār viņu. Kalna galā uznācis, viņš satikās ar trim melniem, velnam līdzīgiem, vīriem, kas savā starpā ķildojās. Tā viņš nu šiem prasīja: "Kāpēc ķildojaties?"

Viņi izskaidroja, ka esot nozaguši pāri kurpju - ja tās uzmaucot kājās, tad varot noiet ar katru soli versti zemes. Šie vīri viņam prasīja padoma, kā izšķirt, kuŗam no viņiem lai pieder tās kurpes. Sulainis teica: tas viegli, lai nolīgstot, ka tam kurpes piederēs, kas pirmais no kalna noskries un atkal uzskries augšā. Priecīgi par tādu gudru padomu, viņi to tūdaļ pieņēma. Kamēr viņi no kalna zemē skrien, tikmēr sulainis, uzmaucis kurpes kājās, jau aizsteidzies lielu gabalu uz priekšu. Steigšus vien ieronas arī ķildotājies kalna galā, bet neatron vairs nekā: ne padoma devēja, ne kurpju. Sadusmojušies un nospļaudījušies par tādu blēdību, viņi aiziet.

Vakarā nonāk sulainis pie cita kalna un, nomaucis savas kurpes, uzkāpj kalnā. Kalna galā viņš atrod sešus tādus pašus vīrus; šiem tāpat kā pirmajiem liels ķildus savā starpā. Viņi visi kopā nozaguši mēteli - ja ar to apsedzoties - cilvēks paliekot par neredzamu pat velnam. Kuŗam lai piederot brīnuma mētelis?

"Tas ir viegli izšķirt," sacīja sulainis un deva viņiem tādu pašu padomu kā pirmajiem. Kamēr viņi atradās lejā, sulainis uzmauca kurpes, apģērbās ar mēteli un devās projām. Šos vīrus piekrāpa tāpat kā pirmos.

Otras dienas vakarā nonāk sulainis vienā pilsētā. Pa ielu staigājot, viņam gadās kādam cietuma namam iet gaŗām. Tur viņš ierauga pie loga savus citus biedrus, ar kuŗiem kopā viņš bija kalpojis pie ķēniņienes. Caur logu viņš ar šiem sarunājas, kā viņi še attikuši. Pirmais stāsta, ka to turējuši par izlūku, un tādēļ viņu ielikuši cietumā; otrs, ka smukuma dēļ un arī tādēļ, ka pirmajam esot līdzīgs. Solījušies viņus tik tad laist vaļā, kad trešais gadīšoties, kas viņiem abiem līdzināšoties. Tiem citiem biedriem gadījies, ķēniņu meklējot, pa to pašu ceļu nākt un viņus tāpat saņēmuši un apcietinājuši. Esot apsolījušies viņus laist vaļā, ka vēl divpadsmitais tāds pats gadīšoties. Bet šis nelikās vis piekrāpties: apklāja savu mēteli un taisījās naktī pie darba, lai izpestītu citus biedrus. Nakts tumsā viņš pārvīlēja loga eņģes un izcēla logu. Viņa biedri nu varēja izglābties, arī citi cietumnieki iemantoja brīvību pa to pašu ceļu.

Steigšus gāja sulainis ar saviem citiem biedriem ķēniņu meklēt. Par savām brīnuma mantām viņš nesacīja saviem biedriem nekā. Tā iedami, viņi pienāca atkal pie kāda augsta kalna. Saviem biedriem sulainis lika apsēsties lejā, kamēr viņš pats uzkāpšot kalnā lūkot, vai nevarēs dabūt ēdamā. Kalnā viņš ierauga divpadsmit melnu vīru, kas savā stampā strīdas par kastīti. Tā, kad līgotni paspiež, izplēšas tik liela, ka 25 vīriem vietas viņā. Šie 12 nu prasa viņam padoma, kā lai to 'lietu izšķiŗ. Kuŗam no viņiem lai pieder kastīte? Īsi apdomājies, viņš teic: "Šī lieta ir viegli izšķiŗama. Jums visiem jāskrien uz mežu, jāizmeklē resnākā lazda - kas pirmais man to atnesīs, tam piederēs kastīte. Padomu pieņēmuši, skrien visi vīri uz mežu; sulainis izmēģina pa tam kastīti, paspiež līgotni un redz kastīti izplēšamies daudz daudz lielāku nekā tā bija. Pa kaklu, pa galvu nu noskrien sulainis no kalna, uzved savus biedrus kalna galā, iesēdina kastē un dodas ar tiem pa gaisu uz velna pilsētu meklēt savu ķēniņu. Ceļā viņš izstāsta saviem biedriem, kā viņš nācis pie kastītes; bet par brīnuma kurpēm un mēteli neteic ne vārda. Labu gabalu pa mākoņiem nobraukuši, ierauga braucam savu ķēniņu, bet neliekas to nemaz zinot un brauc tālāk. Nonāk pirmie pilsētā. Pēc kāda laika atbrauc arī ķēniņš un satiekas ar saviem 12 sulaiņiem. Bija arī jau pienācis laiks, kur velna meitas preciniekam bija jāierodas un jāuzrāda minētais apģērbs.

Ķēniņš bija gluži izsamisis - nezināja ko iesākt, lai neiekristu velna nagos. Bet viņa sulainis mierināja, sacīdams, ka viņš jau gādāšot par savu kungu. Sulainis apliek mēteli, aiziet pie skrodeŗa, kam bija uzdots pagatavot velna meitas apģērbu, nozog to apģērbu un aiznes savam kungam. Skroderis izmeklē malu malas - nevar apģērbu atrast. Ko nu darīt? Velns prasīs un viņam nebūs ko dot. Skroderis ņem pagatavo otru uzvalku, pirmajam uz mata līdzīgu. Noteiktā dienā sanāk daudz precinieku, bet visi krīt velna nagos, tiem nebija tāda apģērba, kāds velna meitai. Beidzot nāk iekšā ķēniņš un ceļ velnam savu atnesto apģērba priekšā. Velns no dusmām grib vai pušu sprāgt un šņāc vien.

Negribēdams ķēniņam dot savu meitu, velns izgudro jaunu blēdību un teic, ka tam būšot piederēt viņa meita, kas atnesīšot tādas pašas kurpes, kādas ķēniņa meitai tai dienā būs kājās Mājās pārnācis, ķēniņš pārdomā šā un tā, bet nevar un nevar sagudrot, kā tikt pie tādām kurpēm. Arī šoreiz izpalīdz ķēniņam viņa sulainis. Viņš uzliek savu mēteli, aiziet pie kurpnieka, kas tās kurpes taisa. un nozog viņam tās tāpat, kā agrāk skroderim apģērbu. Noliktā diena pienāk, preciniekiem iziet tāpat kā pirmo reizi - visi krīt velna nagos, tik ķēniņš dabūn atkal virsroku. Šoreiz bija velns tā sadusmojies, ka gribēja ķēniņam vai ar varu virsū mākties; bet beidzot atteica, ka pieņemšot tik to par savas

meitas vīru, kas dabūs tādas .pašas spalvas, kādas būs viņa meitai.

Savā dzīvoklī nonācis, ķēniņš ļoti bēdājās un nezināja nekādi izpalīdzēties no posta; jo ja šoreiz dabūn velns virsroku, tad ķēniņam jāpaliek bez žēlastības par velna mocekli. Kā jau abas reizes, tā arī šoreiz izglābj ķēniņu no posta viņa uzticamais sulainis. Kad velns uz ceļu taisījās spalvas meklēt, tad sulainis aplika savu mēteli, paņēma brīnuma kastīti un uzsēdās uz velna ratu pakaļas. Velns sāka braukt. Gabalu pabraucis, viņš uzsauca zirgiem: "Hop, hop!" Te zirgi pacēlās gaisā un skrēja pa gaisu, ko vien spēja. Nabaga sulainim palika bailes, ka nenokrīt no velna ratiem, bet apmierinājās: atcerējās, ka paņēmis līdz savu kastīti, ar kuŗu tas varētu sekot velna ratiem, ja tam notiktu kāda nelaime. Bet par laimi velna rati jau atradās pie elles vārtiem. Nu tik bija mūsu sulainim ko redzēt! Ellē ieejot, sagaidīja velnu milzums velnēnu; sulainis turējās cieti pie velna, lai nenoklīstu. Kad viņi bija iegājuši pašā elles dibinā, sēdās velns pie liela galda, viņam blakus viņa vectēvs, abiem pretī velna meita; bet sulainis apsēdās pie velna vectēva otras rokas. Pašulaik ķērās velns pie vectēva bārzdas un izplūca dažas spalvas. Sulainis, domādams, ka tās nu būs tās prasītās spalvas, steidzās arī žigli klāt un izrāva, kā jau pie cita mantas ticis, no otras puses labu kušķi spalvu. Pēc kādām stundām devās velns atpakaļ uz savu pilsētu. Sulainis nosēdās atkal velna ratu pakaļā un pārbrauca laimīgi. Nu domāja velns, ka nevienam nebūs tāda spalva, un priecājās par labu zveju.

Izsūtīja vēstnešus pa visu zemi, lai sanāktu precinieki noteiktā dienā, jo viņš gribot reiz izprecināt savu meitu. Protama lieta, ka nu .velnam nebija maza pelņa, bija atnācis precinieku liels .skaits - visi krita velna nagos. Bet kā viņš izbrīnījās, kad ķēniņš parādīja tādu pašu spalvu kušķīti, kāds viņam bija. Velns nu redzēja, ka vairāk nevarēja iesākt ar ķēniņu, bija jāpaliek mierā.

Nu ķēniņš svinēja lieliskas kāzas, ielūgdams kāzās arī visus savus 12 sulaiņus. Līdz ar meitu viņš mantoja lielu valsti, daudz lielāku par viņa paša zemi. Savu pirmo sievu viņš arī atveda pie sevis; bet savam uzticīgam sulainim viņš atdeva savu paša ķēniņa valsti, pateikdamies, ka tas viņam tik daudz laba darījis. Sulainis uzņēma valdīšanu, pārveda līgaviņu un dzīvoja laimīgi.

Piezīme. K. Tarzieris Druvienā ir šo pasaku sagrozījis pēc tīšām izdomātās leišu pasakas par Pikolu un Krūmīnes meitu Naulu. Pikols ir pielīdzināts grieķu Plūtonam, Krūmīne Dēmētrai un Naula Persefonei. Vienu savu variantu K. Tarzieris ir piesūtījis arī Brīvzemniekam (kr. 78, 63) un A. Lerchis - Puškaitis ir uzņēmis oriģinālu savā pasaku krājumā (VII I, 41. 19). Citi K. Tarziera varianti, kas ir tikai leišu pasakas sagrozījumi, netiks šai krājumā nemaz pieminēti. P. Š.