1. A. 530. P. Š. Raunā.

Tēvs mirdams aicina savus trīs dēlus pie sevis un saka: "Kad es nomiršu un jūs mani apraksit, tad nākait pirmās trīs dienas katrs savu nakti manu kapu vaktēt, lai man nenotiktu nekāds ļaunums."

Dēli arī apsolās visu izdarīt. Tēvs nomirst, dēli savīkš bēres un aprok tēvu. Vakarā nu vaidzēja iet vienam vaktēt tēva kapu. Bet abi vecākie dēli bija uzkundzēši jaunāko un turēja to par muļķi. Jaunākajam bija tomēr laba sirds, viņč negribēja ar brālim strīdēties un labprāt viņim padevās. Pirmam nu būtu jāiet vecākajam, bet tas pasaka jaunākajam, lei nu labāk viņč aizejot uz tēva kapu, šim pašam neesot vaļas.

Jaunākais arī aiziet, atsēstas uz tēva kapa un vaktē. Ap pusnakti iznāk mirušais tēvs no kapa un prasa: "Vai te manc vecākais dēls vaktē?"

"Nē, jaunākais!"

"Kādēļ tad vecākais nenāca? "Viņam neesot vaļas."

"Ka tu mani paklausīji, tad es tev dāvinu šo sidraba svilpīti. Kad tu papūtīsi to svilpīti, tad atskries viens sidraba zirgs ar sidraba seglim, un uz tiem seglim būs arī skaistas sidraba drēbes."

To izstāstīš, tēvs akar pazuda. Rītā atnāk muķabrālis mājā, gudrie brāļi nekā neprasa, šis ar' nekā nestāsta. Vakarā būtu jāiet vidējam brāļam tēva kapu vaktēt, bet tas ar' paprasa jaunākajam brāļam, vai šis nevarētu par viņu sargāt. Jaunākais vaktē akar, tāpat kā .izgājušo nakti. Pusnaktī iznāk tēvs un prasa: "Vai te manc vīdējais dēls vaktē?"

"Nē, jaunākais!"

"Kādēļ vidējais nenāca?" ,,Viņam neesot vaļas."

"Šoreiz es tev dāvinu zelta svilpīti, kad tu to pūtīsi, tad atskries zelta zirgs."

Tēvs akar pazūd, muļķabrālis rītā atnāk mājā. Vakarā nu jāiet viņam pašam vaktēt, brāļi tagad neliekas ne zinīt. Viņč aiziet, atsēstas uz kapa, pusnaktī iznāk tēvs un prasa: "Vai te manc jaunākais dēls vaktē?"

"Es pats jau ešu."

"Labi, dēls, ka mani klausīji. Tad še tev vēl trešā dāvāna, dimanta svilpīte. Kad to pūš, tad atnāk dimanta zirgs."

To sacīš, tēvs pazūd. Muļķabrālis atnāk rītā akar mājā. Brāļi nekā neprasa, šis nekā niestāsta.

Tās zemes ķēnīc bīš jau ļoti vecs, viņam bīsi viena pati meita un tā bīsi dikti skaista. Skaistai princesei bīš dikti daudz precenieku, tā ka ne tēvs ne meita nezināši, ko ņemt, ko neņemt. Tad ķēmīc licis uztaisīt augstu glāžu kalnu, iedevis savai meitai spožu dimanta gredzenu un uzsēdināš viņu tai kalnā. Tad viņš licis izziņot pa visām valstim: "Kas uzjās šai glāžu kalnā un nomauks manai meitai gredzenu no pirsta, tas dabūs manu meitu par sievu."

Sabraukuši nu gan daudz ķēnīnu dēli, bet nevienc nevarēš uzjāt tai glāžu kalnā. Tad sākuši rāpties tai kalnā šādi tādi precenieki, bet tiem ar' neizdevies. Taisīšies arī abi gudrie brāļi uz jāšanu, bet muļķabrālis ar' ieprasījies: "Vai es ar' nevarētu līdza jāt?"

" Brāļi atbildēši: "Kā tu, muļķis, vari ķēnīna meitai rādīties?

Kad gudrie aizjāši, muļķis prasījies mātei uz mežu sēņot. Māte atļāvusi. Muļķis aizgāš gan uz mežu, bet pakāris sēņu grozīnu kakā un papūtis savu sidraba stabulīti. Tūlin atskreš sidraba zirgs ar skaistām sidraba drēbēm. Viņš steigšis vien pārģērbies, kāpis sidraba zirgam mugurā un aizjāš uz glāžu kalnu. Pajājies līdz pus kalnam, viņš griezies akar apakaļis un pazudis. Visi audis brīnēšies, kas tas par bagātu ķēnīna dēlu.

Mežā muļķīts atlaidis sava zirgu, pārģērbies pa vecam, pielasīš steigšis savu grozu ar vecām tārpainām sēnēm un atnācis 2Iz māju. Māte bijsi dusmīga, ka šis tādas nederugas sēnes mājā nesot. Atjāši arī gudrie brāļi un stāstīši, 'kādu šie bagātu ķēnīna dēlu esot redzēši.

Otrā dienā brāļi akar jāši uz lāžu kalnu un muļķīti atstāši mājā. Tas izprasījies mātei uz mežu sēņot dabūš šoreiz zelta zirgu un uzjāš jau gandrīz līdz galam, bet tad akar griezies apaka un aizjāš projām. Ļaudis tik nobrīnēšies, ka viņč tik ātri pazudis.

Mežā muļķīts atlaidis zirgu, pārģērbies, salasīš tārpainas sēnes un atnācis mājā, it kā nekas nebūtu noticis. Māte ar' nodomāsi, ka dēls laikam dums, ka lasa tādas sēnes. Kad gudrie brāļi atjāši, tad stāstīši, ka šodie bīš lepnāks jātnieks un uzjāš gandrīz jau pašā kalna galā.

Arī trešā dienā gudrie brāļi nepaliek mājā un jāj uz glāžu kalnu, bet mulķīšam pavēl mājā sēdēt. Māte nu ar vair negrib laist viņu sēņot. Šis māk labi mīļi lūgties un māte ar' atlaiž. Šoreiz viņš aizjāj ar dimanta zirgu, pats ar' ģērbies dimanta drēbēs uzjāj droši pašā ka1na galā, saņem ķēnīna meitas gredzenu, tad aizjāj un pazūd aiz jaužu bara.

Muļķīts akar aizjāj uz mežu, atlaiž zirgu, pārģērbas, pielasa tārpainas sēnes atnāk mājā. Atjāj arī brāļi un stāsta brīnēdamies, kā lepnais ķēniņa dēls uzjāš giāžu kalnā un dabūš princeses gredzenu.

Kēnīc nu gaida, ka nāks tas princis, kas noņēmis viņa meitas

gredzenu, bet nevienc nenāk. Tad ķēnīc saaicina visus savus pavalstniekus pie sevis, lai dabūtu zināt, kas saņēmis to gredzenu. Izmeklē arī abus brāļus, bet gredzena viņifm nav. Pēdīgi aicina arī muļķīti, kas aptinis vienu pirstu ar lupatu. Atraisa lupatu un nu redz, ka viņa pirstā stāv ķēnīna meitas gredzens. Vecajam ķēnīnam gan nepatika tāds znots, ko laudis turēja par muļķi, bet kad viņč atjāja ar savu dimanta zirgu dimanta drēbēs, tad viņč arī saprata, ka muļķis varbūt ir gudrāks par ' dažiem gudrajiem.