2. A 530. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Tēvam bijuši trīs dēli, divi gudri, trešais, jaunākais, muļķītis. Tēvs nomiris un mirstot novēlējis, lai katrs dēls savu nakti viņu vaktē. Vecākam dēlam bijis jāvaktē tēvs pirmo nakti, bet viņam bijis bailes, un tas pierunājis muļķīti, lai tas viņa vietā vaktē tēvu.

Muļķītis paņēmis bībeli un aizgājis tēvu vaktēt. Viņš apsēdies pie zārka un lasījis. Ap pusnakti nomirušais tēvs cēlies no zārka augšā un prasījis: "Nu, mans vecākais dēls, vai tu es?"

"Nē, es esmu tavs jaunākais, muļķītis." "Kādēļ tad vecākais nenāca?"

"Viņam esot bailes," atbildējis muļķītis.

Tēvs iedevis muļķīšam sidraba svilpīti un izstāstījis, kur lai iet un ko lai dara, tad viņam būšot sidraba zirgs un sidraba drēbes. Tad nomirušais tēvs gājis atkal zārkā atpakaļ.

Otru nakti bijis tēvs jāvaktē vidējam dēlam, bet arī tam bijis bailes un viņš pierunājis muļķīti, lai ejot viņa vietā. Ap pusnakti atkal cēlies tēvs augšā un prasījis: "Nu, mans vidējais dēls, vai tu esi?"

"Nē, es esmu, muļķītis."

"Vai vidējam ar no manis bailes?" "Jā!" atbildējis muļķītis.

Tēvs iedevis muļķīšam zelta svilpīti un pasacījis, ka ar viņu svilpēšot, tad dabūšot zelta zirgu un zelta drēbes.

Trešo nakti mirušais tēvs bijis jāvaktē muļķīšam pašam. Viņš aizgājis pie tēva zārka un lasījis bībeli. Ap pusnakti atkal nomirušais tēvs cēlies augšā un prasījis: "Nu, mans jaunākais, vai tu esi?"

"Jā, es esmu tavs jaunākais, muļķītis," šis atbildējis.

Nu tēvs muļķīšam iedevis dimanta svilpīti un dimanta ābolu. Kad ar svilpīti svilpšot, tad šis dabūšot dimanta zirgu un dimanta drēbes.

Pēc kāda laika viens ķēniņš izlaidis ziņu, ka viņš savu meitu atdos tam par sievu, kas uzjās pēc viņas glāžu kalnā. Nu no

visām malām sajājuši ķēniņa dēli un augstmaņi. Bet neviens nevarējis uzjāt glāžu kalnā, Arī muļķītis dabūjis to ziņu dzirdēt. Viņš nodomājis izmēģināt roku, jo arī vidējais un vecākais brālis aizjājuši uz glāžu kalnu. Mātei viņš nedrīkstējis savu nodomu stāstīt, jo zinājis, ka viņu nelaidīs un melojis: "Māmiņ, laid mani sēņot."

Jā, māte laidusi un iedevusi groziņu. Muļķītis aizgājis uz mežu, uzmeklējis lazdu krūmu, kā tēvs tam teicis, un svilpis ar sidraba svilpīti. Tūlin arī bijis klāt sidraba zirgs un sidraba drēbes. Muļķītis saģērbies sidraba drēbēs un uzkāpis zirgam mugurā. Nu tas bijis pēc īsta prinča. Muļķītis piejājis pie glāžu kalna, uzjājis līdz trešdaļai un paklanījies pret princesi. Tad viņš aizjājis atpakaļ pie lazdu krūma un atkal svilpis. Tūlin zirgs un sidraba drēbes pazudušas. Muļķītis pielauzis uz ātru roku sēnes, kādas gadījušās, un gājis uz māju. Māte saņēmusi sēnes un sākusi ķīvēties: "Muļķis paliek muļķis, kur tad es tārpainas sēnes likšu?"

Muļķītis nesacīja nekā un gāja pie miera. Otrā dienā atkal prinči un augstmaņi jājuši glāžu kalnā. Arī vecākais ar vidējo brāli aizjājuši. Bet neviens nevarējis kalnā uzjāt. Muļķītis atkal aizgājis uz mežu sēņot. Viņš piegājis pie lazdu krūma un svilpis ar zelta svilpi. Tūlin arī bijis zelta zirgs un zelta drēbes klāt. Muļķītis uzjājis ar zelta zirgu līdz puskalnam, paklanījies pret princesi un jājis atpakaļ. Mežā muļķītis pielauzis sēnes, kādas vien gadījušās, un gājis uz māju. Mājā atkal māte ķīvējusies, ka viņš pielauzis tārpainas sēnes. Muļķītis nesacījis nekā un gājis tik pie miera. Atnākuši abi vecākie brāļi un stāstīši mātei: "Ka tu zinātu, cik skaists princis jāja! Viņam bija zelta zirgs un zelta drēbes, bet arī viņš līdz puskalnam vien tika."

Trešā dienā atkal prinči un augstmaņi jājuši glāžu kalnā. Arī vecākais un vidējais brālis aizjājuši. Muļķītis mātei atkal prasojies uz mežu sēņot, bet māte to negribējusi laist, jo muļķītis tārpainas sēnes vien mājā nesis. Beidzot muļķītis tomēr izmānījies no mājas un aizgājis uz mežu. Pie lazdu krūma muļķītis svilpis ar dimanta svilpīti un tūlin arī bijis dimanta zirgs un dimanta drēbes klāt. Muļķītis aizjājis pie kalna. Tur bijuši daudz jātnieki, bet neviens nevarējis kalnā uzjāt. Muļķītis jājis un uzjājis kalnā. Dimanta ābolu viņš iesviedis princesei klēpī. Princese noskūpstījusi muļķīti un iespiedusi tam pierē sudraba zvaigzni. Muļķītis nojājis no kalna un aizjājis uz mežu. Pie lazdu krūma viņš svilpis ar dimanta svilpīti un zirgs un drēbes uzreiz pazudušas. Muļķītis pielauzis pilnu groziņu sēņu un gājis uz māju. Viņš ielīdis tumšā kaktā un apsējis dvieli ap galvu. Nākusi māte un prasījusi: "Kas tad tev, ka tu esi galvu satinis?"

"Galva sāp!" atbildējis muļķītis.

"Nu tad ej pie miera."

Atnākuši arī abi brāļi un tie mātei stāstījuši par princi, kas uzjājis ar dimanta zirgu glāžu kalnā un pats pazudis.

Ķēniņš izsūtījis savus sulaiņus pa zemju zemēm un licis tiem meklēt rokā to jātnieku, kam pierē sudraba zvaigzne, jo tas esot princeses brūtgāns. Nekur tāda nevarējuši atrast. Kāds ķēniņa sulainis ienācis arī muļķīša mātes mājā un licis, lai rāda visus dēlus. Vecākais un vidējais brālis iznākuši no istabas un parādījušies. Tiem nebijusi pierē sidraba zvaigzne. Muļķītis gulējis tumšā kaktā un nevienam nerādījies. Tad ķēniņa sulainis mātei prasījis: "Kur tad tavs trešais dēls?"

"Ak, ko nu par to? Tas jau ir tāds muļķītis un guļ slims," atbildējusi māte.

Nē, lai tik vedot šurp! tā ķēniņa sulainis.

Izveduši muļķīti. Kad sulainis tam norāvis ap galvu apsieto dvieli, tad sidraba zvaigzne bijusi redzama.

"Tas ir princeses brūtgāns!" saucis sulainis.

Sulainis muļķīti aizvedis uz ķēniņa pili. Muļķītis nodzēris ar princesi kāzas un dzīvojot ar to laimīgi vēl šo baltu dienu.