3. A. 530. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 55. g. vecas K. Cīrules Smiltenē.

[Trim brāļiem ir jāsargā mirušais tēvs. Abi gudrie negrib iet sargāt, iet tikai jaunākais, muļķītis. Tēvs iedod sargātājam sidraba, zelta un dimanta svilpītes, ar kuŗām var atsaukt sidraba, zelta un dimamta zirgu. Visi trīs brāļi grib jāt glāžu kalnā pēc ķēniņa meitas, bet uzjāj tikai muļķītis trešo reiz ar dimanta zirgu.]

Princese šim ar savu gredzenu iespiedusi zēģeli pierē. [Slepeni mājā pārnācis], muļķītis aptinis galvu, lei nevienc nepamana, ka šim princeses zēģele pierē Ka vecākie brāļi prasīši, kāpēc šis galvu satinis, ta muļķīts sacīš, kā šim apsāpusi galva.

Ķēnīc gaidīš, ka nāks tas princis kas kalnā uzjāš, bet nevarēš sagaidīt. Kēnīc nu akal izlaidis zinu, lei sanāk visi vīrieši, un ķēnīc pats sācis meklēt, kam princeses zēģele pierē. Pēdīgi ķēnīc danācis arī pie muļķīša un prasīš, kāpē šis staigājot ar satītu galvu. Muļķīts sacīš, ka šim esot galva apsāpusi, tāpē tā staigājat ar savīstītu galvu. Bet ķēnīc vis nenoticēš un vēlēš, lei raisot drēbi no[st]. Muļķīšam nu bīsi jāraisa drēbe no, un ķēnīc pamanīš viņam uz pieres princeses zēģeli. Nu muļķīts apprecēš princesi un dzīvāš laimīgi.