5. A. 530. Kurzemes Jaunpilī. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 680 (124, 23).

Kādam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Kad nu tēvs nomiris un klētī ielikts, tad dēliem bijis katram savu nakti jāiet vāķēt, bet pēc karatas: vecākajam papriekšu, tad viduvējam, beidzot jaunākajam, muļķīgajam. Kad nu vakars atnācis, vecākajam brālim neticis iet, lūdzis muļķīgo, lai tas viņa vietā ietu. Labi. Muļķīgais iegājis klētī, attaisījis zaragu vaļā un vāķē. Uz vienreiz ceļas mirons augšā un prasa : "Kur vecākais brālis? Kāpēc viņš nav nācis?"

Šis nu sabijies; neko neatbild; bet tēvs saka: "Nebi(ī)ksties! Še tev ir sudraba stabulīte: kad tu ko no sudraba gribi, tad pastabulē, tūdaļ viss tev gadīsies!" To teicis, mirons atkal apgulies.

Otrā naktī bijis otram brālim jāiet; tas atkal lūdzis muļķīgo vietā. Labi. Un mirons atkal uzcēlies un šoreiz iedevis zelta stabulīti, sacīdams: "Kad tu ko no zelta lietām iegribies, pastabulē - tūlīt viss tas gadīsies."

Trešo nakti viņš akal vāķē un dabū dimanta stabulīti: lai to pastabulējot tad viss būšot no dimanta, ko vien vēlēšoties.

Pēc kāda laika muļķis dabū zināt, ka ķēniņš izlaidis tādu pavēli: "Kas jāšus trešā pils tāžā jeb bēliņģī uzjās, tas viņa meitu un valsti dabūs!"

Sagājuši ļaudis no malu malām: muižnieki kā arī zemnieki. Arī šie trīs brāļi taisījušies iet, bet abi gudrie muļķīti izsmējuši un izsunījuši, sacīdami: "Ko tu tur tāds pelnu ruskis domā darīt?"

Šie divi nu āziet, muļķītis it mierīgs paliek mājās. Bet tikdrīz, kā šie aizgājuši, šis ņem savu sudraba stabulīti un stabulē. Te arī tūlīt gadās sudraba zirags ar visiem segliem, tik vien vajadzīgs mugurā kāpt un jāt. Nojāj uz pili, tur jau tikdaudz citu sajājuši un viens pēc otra rauga un pūdējas noteiktā vietā uztikt, bet neviens nevar. Nu jās šis ar sudraba ziragu - riktīgi - uz reizi pirmajā tāžū augšā. Pēc tam ikkatrs akal iet uz savām mājām un muļķītis ar sudraba ziragu pārskrej kā vējš uz mājām un pie akmiņa zirags akal pazūd; bet viņš pats akal sēd pelnos noruskējies. Pa kādam laikam pārnāk gudrie brāļi un priecājas, sacīdami: "Kas tev to dos redzēt, ko mēs redzējām? Sudraba ziragu ar visu jājēju!"

Otrā dienā nu ir akal jāiet. Gudrie aiziet, muļķītis paliek mājās. Bet pēc kāda laika viņš ņem savu zelta stabulīti un stabulē. Te zelta zirags ar visiem segliem klāt. Nojāj uz pili, atrod tāpat, kā pirmo reizu tur pūlējamies; bet nevienam neizdodas augšā tikt. Bet šis kā nu jāj, tā uzjāj otrā tāžū, Visi par tam izbrīnās un iet katrs uz mājām. Trešā dienā akal visiem jāsanāk. Un kad gudrie āzgājuši, muļķītis akal ņem savu dimanta stabulīti un stabulē. Te tūlīt tāds dimanta zirags klāt, ka spīguļo vien un arī viņam pašam dimanta drānas. Nu viņš āzjāj uz pili -- citi visi sen sajājuši, bet mereķi nevar neviens āzsniegt; bet šis kā jāj, tā trešajā tāžū augšā un ķēniņa meita iespiež šim zelta zīmi pierē. Šis griež tad ziragu apkārt un jāj uz mājām pie akmiņa, kur dimanta zirags pazūd.

Pēc kāda laika visus sasauca pilī un meklē, kam tā zīme pierē. Izmeklē - ne pie viena neatrod. Beidzot sauc muļķīti uz pili un atrod šim to zīmi. Nu vajadzēja kāzas svinēt muļķītim ar ķēniņa meitu pēc labas taisnības; bet ķēniņš vēl nedod vis meitu, lai sudraba zaķi atnesot, tad!

Un nu muļķītis un gudrie brāļi, visi, dodas ceļā zaķi meklēt: gudrie āziet pa citu ceļu kopā, muļķītis paliek viens pats. Iet, iet - te pastabulē sudraba stabulīti - sudraba zirags klā un nu jāj jāšus. Jāj, jāj -- nojāj uz lielu, lielu mežu un tur, !tanī mežā, atrod lielu aploku. Šinī aplokā pastabulē akal sudraba stabuli, tūlīt sudraba zaķis klāt. Muļķītis šo noķer un jāj apakaļ. Bet uz vienām ceļa jūtim viņš sadomā atdusēties. Tā tūlīt pastabulē stabulīti un vēlas gultu, gulta gadās- Nu guļ, izguļas, atnāk viņa brāļi ar(ī) tur (bet viņi viņu nepazīst) un kaulējas: cik gribot par to sudraba zaķi? Šis atbild: "Negribu daudz, izgrieziet tikai sev vienu sleju no muguras!"

Labi, šie izgriež, paņem zaķi un aiziet. Pāriet nu muļķītis pie ķēniņa - zaķa nekā - nu jāiet pēc zelta auna. Aiziet visi brāļi pēc aunav gudrie kopā pa citu ceļu, šis viens pats. Iet, iet pastabulē zelta stabulīti - zelta zirags klāt un nu jāj jāšus. Jāj, jāj - nojāj uz lielu, lielu mežu, tur atrod aploku. Aplokā pastabulē akal zelta stabulīti un vēlās zelta aunu - zelta auns klāt. Muļķītis noķeŗ šo un jāj apakaļ. Bet ceļa jūtīs jūtas nokusis. sadomā atdusēties. Tā tūlīt pastabulē stabulīti un vēlās gultu gulta klāt. Nu guļ, izguļas, atnāk viņa brāļi ar(ī) tur (bet viņi viņu nepazīst) un kaulējas: cik gribat par zelta aunu? Šis atbild: "Ja jūs katrs vienu pirakstu nogriežat, ta(d) es jums viņu ar(:) atdomu."

Šie to darīja un tad āzgāja ar zelta aunu. Muļķītis pāriet pie ķēniņa - zelta auns nekā - un nu jāiet pēc dimamta veraša. Visi trīs brāļi āziet pēc veraša: gudrie pa citu ceļu kopā, muļķītis viens pats. Iet, iet pastabulē dimanta stabulīti un vēlās dimanta ziragu - zirags klāt un nu jāj jāšus. Jāj, jāj - nojāj uz lielu, lielu mežu, tur atrod aploku. Aplokā pastaibulē akal dimanta stabulīti un vēlās dimanta verasi - verasis klāt un nu šis itin mudīgi steidzas uz tām ceļa jūtim. Azjāj tur, pastabulē, vēlās dimanta gultu - gulta klāt. Nu guļ, izguļas, atnāk viņa brāļi ar(ī) tur (bet viņi viņu npazīst) un kaulējas: cik gribot par tādu dimanta verasi? Šis atbild: "Vēl vienu pirakstu!"

Šie nogriež katrs otru pirakstu, lai tikai varētu ķēniņa meitu un valsti dabūt. Muļķītis pāriet pie ķēniņa - dimanta verasis nekā; bet gudrajiem brāļiem ir dimanta verasis, zelta auns un sudraba zaķis - šiem ķēniņš vienam nu atdos pili, otram meitu. Un nu drīzi grib kāzas svinēt; bet pa kāzām ķēniņš brīnās, kāpēc šiem abiem cimdi rokās. Muļķītis atbildējs: viņiem divi piraksti nesot! Piraksti esot pie viņa. Ķēniņš nesapratis: kā tad piraksti var viņam būt? Tad muļķītis izstāstījs patiesību, ka nevis viņi zaķi, aunu un verasi atraduši, bet viņš un ka brāļiem tos pā(r)devis vienreiz par muguras slejām, otru un trešu reizi par pirakstiem. Nu ķēniņš atjēdzies un nedevis vairs ne meitu, ne pili šiem abiem - atdevis muļķītim un šos abus iemetis cietumā.

Piezīme. Jaunpili un Lestenē burtu ,,r" ļoti cieti izsauc un ik pēc šā burta skan "a" burts līdzās, piemēram te saka: sacerast, sadorat, ziŗags, doravis ciravis, zirani, berrass, arraglis Bet "ra" izsauc tādā veiklā ātrumā. ka viņi (abi burti) drīzāk sakūst, nekā ausim pārāk nepieņēmīgi skan. L. P.