6. A. 530. K. Bramanis Rīgas apkaimē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 688 (124, 28).

[Reiz dzīvojuši trīs brāļi, bet abi vecākie turējuši jaunāko par muļķīti. Gudrie reiz aizjājuši ar skaistiem zirgiem uz glāžu

kalnu, kur atradusies ķēniņa meita, bet muļķītim nekā par to nestāstījuši un aizdzinuši to uz mežu sēņot. Muļķītis arī aizgājis uz mežu un sācis raudāt. Pienācis viņam viens vecītis, izprasījis visu un tad iedevis tam vienu spieķīti, ar ko varējis izsaukt brīnuma zirgus.] Šiem zirgiem (sudraba, zelta, dimanta) uz kalnu jājot pa muti nākusi uguns ārā, pa astes galu dūmi, un turpat pie viena ozola atvērušās durvis un iznākuši skaisti jaunekļi; tie nomazgājuši muļķīti, apģērbuši sudraba drēbēs (zelta, dimanta) un tad iedevuši zirgu, ai jāj.

[Ar sudraba un zelta zirgu muļķītis tikai pajājies glāžu kalnā, bet ar dimanta zirgu uzjājis Pa šā augšā un tā iemantojis ķēniņa meitu.] Bet kad muļķītim nu kāzas svinējuši ar izpelnīto ķēniņa meitu (kas glāžu kalnā sēdējusi), tad ķēniņš gribējis redzēt, kuŗš no viņa trim znotiem (viņam esot bijuši vēl divi znoti) lielāku godu izpelnīsies; viņš teicis: "Kurš var man sudraba cūku ar zelta sariem un dimanta sivēniem atnest'?"

Visi trīs znoti tūlīt apņēmušies iet meklēt. Tie divi gudrie znoti katrs dabūjuši no ķēniņa brangus zirgus un lepni jo lepni aizjājuši; bet muļķītis prasījis vecu, vecu zirģeli -- viņam jauna nevajagot. Aizjājis ar veco, ceļā apvedis veco zirgu trīs reizes ap sevi riņķī, tūdaļ no zirga iznākuši putni un apēduši to. Kad nu zirgs pats bijis noēsts, paņēmis tā zirga ādu, uzklājis uz sētu, izrāvis no viena putna vienu spalvu, uztaisījis no tās spalvas svilpīti, aizgājis ar šo svilpīti pie sava agrākai ozola, trīs reizes iesitis tur - iznākuši tie paši skaistie jaunekļi, sulaiņi, nomazgājuši viņu, apģērbuši sudraba drēbēs izveduši sudraba zirgu un nu aizjājis ar šo zirgu (to pašu, ar ko bij jājis glāžu kalnā) cūku meklēt. Jājis, jājis - nojājis mežā. Pa mežu jādams un putna svilpīti svilpēdams, piesvilpējis meklējamo sudraba cūku ar zelta sariem, dimanta sivēniem. Vedis cūku līdz uz mājām. Bet mājā jādams, jājis gar vienu krogu un tur abi pirmie znoti visu to laiku bija dzēruši. Ieraudzījuši pa logu muļķītim cūku, tie izskrējuši ārā - lai pārdodot cūku viņiem.

Muļķītis pārdod gan, bet citas maksas negrib, lai šie katrs no mugurām nodīrājot vienu sleju ādas un šim atdodot.

Gudrie znoti dīrā arī un nu muļķītis paņem slejas, šie cūku ar sivēniem.

Pēc tam ķēniņš atkal saka: "Kuŗš var man sudraba āzi ar zelta ragiem atnest?"

Muļķītis atkal tāpat dara, kā pēc cūkas jādams; bet šoreiz viņš liek znotiem mazos pirkstiņus nogriezt un tad atdod āzi. Pēc tam ķēniņš atkal saka: "Kurš var man dimanta kumeļu ar sudraba purnu zelta ausim un kapara asti atvest?"

Muļķītis atkal tāpat dara. kā todien, pēc cūkas jādams; bet šoreiz viņš liek znotiem mazos kājas pirkstiņus nogriezt un tad atdod kumeļu.

Pārgājuši mājā - šiem abiem nu bijis liels gods, muļķītim nekā. Un ķēniņš nu izrīkojis lielas dzīres; dzīrēs visi slavējuši un godājuši tos divus, bet muļķīti nievājuši par pēdīgu muļķi. Bet kad nu pie galda ēduši, dzēruši, tad tie divi znoti arvienu cimdus turējuši rokā apmauktus; bet cimdiem mazo pirkstiņu piebēruši ar smiltim, lai vaļēji nekarātos uz zemi. Te uz reizi muļķītis uzsaucis ķēniņam: kāpēc šie abi ar cimdiem ēdot, tas jau labi neizskatoties? Ķēniņš liek cimdus novilkt un nu redz, ka abiem mazo pirkstiņu nava. Muļķītis tad izņēmis no ķešas nogrieztos piekstiņus un saka, ka tos iemijis pret sudraba āzi, ko pats mežā noķēris. Gudrie nu no kauna pakrīt gar zemi; bet muļķītis rāda arī ķēniņam vēl nogrieztos kāju pirkstiņus, kuŗus esot iemijis pret kumeļu. Vispēdīgi parāda arī muguras slejus un saka, ka tos esot iemijis pret cūku. Tad ķēniņš teicis: "Nu, redziet, šo manu jaunāko znotu viņi saukāja par muļķi, bet naši ir tie lielākie muļķi: viņi pēc goda tīkodami apmaitā paši savus locekļus."

No tās dienas muļķīti visi ieredzējuši labi un godinājuši, kā pieklājas.