7. A. 530. A. Gari-Juone no 65 g. vecas S. Zaščerinskas, Domopolē. Latvju kultūras kr.

Vīna kēneņa meita grib precētīs, jei sataisa uz augsta, augsta kolna bazāru un izsludynoj pa vysu valsti, ka kas izlēks uz tuo kolna, tam jei īdūs sovu zalta gradzynu un paliks par tuo sīvu. Kēneņa meita sēd uz kolna un gaida.

Vīnam tāvam bejuši treis dāli: divi gudri un vīns glups. Gudrī bruoli aizjuoj uz kolnu, a muļkīts palik sātā, jam bruoļi līk izteirēt auzas, sajauktas ar palanim. Muļkītis ari izteirej auzas, sarauš vīaā pusē, palnus ūtrā un prosa muotei: "Mam, palaid mani uz mežu sēņu palasītu!"

"Ej vīn, ej, dāls!"

Muļkīts pajem skalinīti, aizīt uz mežu pi tāva dūbes, pajem atslāgu, uzsveļp - atskrīn skaists lels zyrgs. Jis īlein zyrgam pa vīnu ausi īškā, pa ūtru izlein uorā taids skaists kungs, kaida ūtra nav vysā valstī. Vīnā ausī palyka juo nateiruos drēbes a ūtrā jis apvylka skaistus svuorkus. Sāstās jis zyrgam mugurā, juoj, dadzan sovus bruoļus - kai līk vīnam ar zūbynu par ausi, tam auss nūst. Pats aizskrīn uz kolnu, izlāc tikai treisdesmit septiņas ass, a gradzyna nadaboj. Atjuoj uz mežu, īlein pa vīnu ausi īškā, pa ūtru uorā -- otkon vacajuos drēbēs, aizīt uz sātu un pajem tukšū skalinīti.

"Kam ta tu sēņu napīlasīji?" valcoj muote muļkīšam. "Staiguoju, staiguoju pa mežu, nivīnas sēn's naatrodu," atsoka muļkīts.

,,Kū tod jyus, bruolj, loba redzējuot?" vaicoj muļkīts sovim bruolim.

"A kū tī ioba redzeisi? Myusus ceļā dadzyna vnns kēneņa dāls - kai metja ar zūbvnu. atcierta ausi. Aizskrēj's pi kolna, izlēcja treisdesmit septiņas as's augšā un pazuda," atsoka bruoļi.

Ūtrat dīnā obēji gudrī bruoļi sasataisa ceļā, a muļkīti atstuoj sātā, īdūd jam izlasīt mīžus nu palnim. Bruoļi sāstas zyrgim mugurā un aizjuoj. Muļkīts izlosa mīžus nu palnim, sarauš palnus vīnā gubiņā, mīžus ūtrā un prosa muotei, lai jū palaiž uz mežu sēņu palasītu.

"Ej, vīn, dēliņ! tikai atnes sēnes, napadori kai vakar!" soka muote. Muļkīts pajem skalinīti i aizīt uz mežu, daīt pi tāva dūbes, pajem atslāgu, uzsveļp -- atskrīn zyrgs. Jis tyuliņ īlein zyrgam vīnā ausī, tī atstuoj malnuos drēbes izlein pa ūtru uorā, taids kungs, kaida ūtra nava vysā valstī. Sāstās sovam zyrgam mugurā un dzanās pēc bruoļim, dadzan bruoļus, mat vīnam ar zūbynu par dagunu, daguns nūst. Pats aizskrīn uz kolnu, dajuoj pi kolna, lāc zyrgs, izlāc symtu osu, bet gradzyna vēj nadaboj. Atjuoj uz mežu, pa vīnu ausi īlein īškā, pa ūtru uorā, otkon taids pat kai bejis, appliss, lanckarains. Pajem tukšū skalinīti un atīt uz sātu. Muote prosa: "Kur tad sēnis?"

"Lasīju, lasīju, pīlasīju pylnu skalinīti, nasūt skalinīts izkrita nu rūkas un izbyra sēnis," muonej muļkīts.

"Kū, bruci, lciba redzējuot?" vaicoj muļkīts.

"A kū tī loba redzēsi? Mes braucēm, juoj vīns kēneņa dāls, "

dadzyna myusus - kai cierta man par daunu, tai daguns nūst, a pats aizskrēja uz bazāru, izlēcja symts osu iz kolna un pazuda," atsoka bruoli.

Muļkīts izkuop uz cepļa un guļ. Trešā dīnā bruoļi vēļ sazataisa braukt uz bazāru, muļķīšam līk izteirēt kvīšus nu palnim un paši aizbrauc. Muļķīts izteirej kvīšus nu palnim, sarauš kvīšus vīnā gubiņā, a palnus ūtrā un prosās nu muotes, lai palaiž uz mežu sēnēs

Kuo tu īsi uz mežu sēnēs, ka tu nikuo navari pīlasīt?" soka muote.

"Šūdiņ es pīlasīšu, palaid, muot," lyudzās muļkīts. "Ej tikai, pīlosi sēņu!" pasoka muote.

Muļkīts, pajēmis skalinīti, aizīt uz mežu. Jis daīt pi tāva dūbes, pajem atslāgu, uzsveļp un zyrgs tyuliņ kluot. Pa vīnu ausi jis īlein īškā, pa ūtru izlein uorā taids kungs kaidu ūtru pamēklēt. Sāstās zyrgam mugurā un dzanās pec bruoļim. Trešā dīnā, dadzin's bruoļus, naaizteik jūs, bet paskrīn garum, ka zeme vīn nūdimd. Daskrīn pi bazāra kolna, lāc zyrgs, izlāc pašā kolna viersyunē kēneņa meita īdūd jam gradzynu, jis pajem gradzynu, nūlāc nu kolna un aizjuoj uz mežu. Mežā jis pasaver, ka gradzyns bezgola speidīgs, taids speidīgs, ka pasavērt navar. Jis īlein zyram pa vīnu ausi īškā, pa ūtru izlein uorā un otkon savuos pat sapleisušajuos drēbēs, bet gradzyns speid kai agruok. Muļkīts nūraun lopu, aptyn gradzynu, bet tys i caur lopu speid. Tad jis izplēš sovam pindzjukam ūderis gobulu, aptyn pierstu, pajem skalinīti un īt uz sātu.

"Kur tad senis?" prosa muote.

"Guoju pa mežu, daskrēja vylks un apēdja sēnis," muonej muķīts.

"Kū ,bruoļi, lobu redzējāt?" vaicoj jis.

"A kū tī redzēsi? Mes braucjam pa ceļu, kēneņa dāls paskrēja garum ar cīši lelu, skaistu zyrgu, daskrēja pi bazāra kolna, izskrēja pašā kolna viersyunē, pajēmja gradzynu un pazuda," atsoka bruoļi. "Bet kas tev tī rūkai?"

"Vakar mežā puorgrīžu ar nazi, šūdīn aptynu, lai asnis natak," atsoka muļkīts un izkuop uz cepļa gulātu.

Pusnaktīs duraciņam gribīs pasavērt uz gradzyna, jis atraisa lupotu nu gradzyna spūdruma palīk vysa ustoba gaiša. Bruoļi atsamūst i soka: "Kū tu tī dori uz cepļa?"

"Fs nikuo nadoru, es mīrīgi guļu," atsoka muļķīts, teidams pierstu ar lupotu.

Ūtrā dīnā kēneņa meita pasoka, lai vysi : boguoti, nabagi, klybi, okli - īt uz pili. Bruoļi aizīt pi kēneņa meitas un vaicoj: "Voi myusim sovu bruoli muļkīti ari vest?"

"Vedīt vīn," atsoka kēneņa meita.

Kad atvedja muļķīti uz kēniņa pili, kēneņa meita pamanīja, ka muļkīšam piersts apsīts ar lupotu, un soka: "Atraisi lupotu vaļā!"

Muļķīts atraisa un kēneņa meita pazeist sovu spūdrū gradzynu. Kēneņa meita līk izkurinuot pierti, izmozgoj muļkīti, apvalk jam teiras drēbes, sataisa brangas kuozas. Tamuos kuozuos beja ari gudrī bruoli, vysi ēdja, dzēŗa un prīcuojās.