8. A. 53. V. Juoņins Eglūnā.

Reizi dzeivuoja vīns pats vacs taīvs, un jam beja treis dāli. Divi vacuokī gudri, trešais jaunuokais muļkis. Tāvs, kai jau vacs, pašureiz taisējās miert, pasaucja sovus dālus un soka: "Muni dāli, ka es nūmieršu un ka mani īliksit kopūs, tad jums nu pyrmūs nakšu byus juoīt sorguotu munas dūbes, kotram pa naktei, pa prīšku vacuokais, tad vidējais un beidzūt jaunuokais.

Nūmira tāvs, juo dāli aizvede iū uz kopim un jau šūvokor ir juoīt sorguotu vacuokajam bruolam. Bet jis dūmoj: "Voi tad es kaids muļkis, ka īšu nakti uz kopim sādātu? Lai īt muļkis, ka grib."

Un jis posoka sovam iaunuokajam bruoļam muļkeišam: "Aizej, bruoleit, šīmakt munā vītā uz kopim pi tāva dūbes pastuovēt!"

Muļkeits i aizīt ar. Stuov, stuov un nav nikuo. Ap pašom pušnaktim sasaceļ vējs, iznas smilts nu tāva kopa un tāvs pīsaceļs. Jis vaicoj : "Par kū ta naguoja vacuokais bruol's sorguotu?"

Muļkeits atsoka: "Jam beja bailis un jis naguoja, bet es jau atguoju juo vītā."

Kai tik muļkīts tū beja pasacījis, tāvs pazuda un otkon pasacēle vējs un aizbēre tāva dūbi. Un leidz reitam iis vairs naredzēja nikuo.

Ūtrā naktī jau vajadzēja īt vidējam bruoļam. Tys ar dūmoj, voi to šis kaids muļkis un šīs par nakti volkuotīs par kopsātu? Tys ar soka jaunuokojam bruoļam: "Ei, bruoļeit, un pastaigoj munu vītā pa kopsātu"

Mulkeits paklausa un aizīt ar. Otkon ap pušnaktim sasaceļ vējs un iznas smilts nu tāva kopa un tāvs Pīsacēlīs vaicoj : "Par kū ta vidējais bruolīc na;guoja sorguotu munas dūbes?"

Muļkeits soka: "Janl beja balle un jis naguoja, bet juo vītā atguoju es."

Kai tik muļkeits tū beja izsacējis, kad otkon vējs sasacēle. Tāvs pazuda tul dūbe tyka aizbārta ar smiltim.

Reitā otkon gudrī prosa: "Nu, kū ta šūnakt redzēji uz kopu?" Muļkeits soka: "Nikuo nāredzēju, tika; dzierdēju, ka vējs pyute un lopas čabēja!"

Nu šūvokor jau juoīt pašam muļkeišam. Jis jau aizīt o gri vokorā un, nūsasēdīs pi tāva dūbes, sorgoj. Ap pusnaktim, taipat kai tuos nakt's, pasacel vējs un atpvuš tāva dūbi, tāvs izīt un soka: "Nu, muns dāls, ka tu beji cik lobs un manis naaizmiersi, tad še tev iti stabuleite!" Jis īdeva muļkeišam sudobra stabuleiti. "Kod tu tymā stabuleitē ipyussi, tad atskrīs zyrgs, un jis izdarēs vysu, kū vīn tu jam saceisi!"

Tyulen tāvs pazuda un vējs otkon aizpvutja dūbi.

Muļkeits tagad pamēginuoja, voi tad stabuleitei talds spāks, un īpyutja --- atskrīn skaists skaists zyrgs un soka: "Kuo vajag, muns kunss'?"

Muļkeits soka: "Es gribu pasavyzynuot:" Un izasēdīs zyrgam mugorā, jis lobi savyzynuoja un tad paleidja otkon zyrgu. Reitā, kod jis aizguoja uz muojon , gudrī prosa: "Nu, kū ta šūnakt redzēji uz kopu?"

Bet jis soka: "Naredzēju nikuo, tikai vējs pyuta un lopas čaukstēja."

Tymā kēnestī precējās kēneņa meita. Vacuokī bruoļi ari taisējuos uz kuozom. Muļkeits prasējās, lai jam šū leidza, bet gudrī bruoļi juo najēme, jī jū saucja par palnurušku un tūlaik ari sacēja: "Kū ta tu, palnuruška, dareisi pi kēneņa? Labuok palīc sātā pī cepļa palnus rusinuot."

Tai obi gudrinīki aizbraucja uz kuozom. Vīns braucja uz keiļa, ūtrs uz uoža. Kad jau gudrī bruoļi bija izbraukuši nu sātas, muļkeits vai palnuruška, kai sauce juo bruoļi, pajēmja tāva dūtū stabuleiti un izguoja uorā, pasaucja sovu zyrgu. Tai jis zyrgam pa vīnu ausi īkšā un pa ūtru uorā - taids skaists stalts kungs.

Tyuleņ sāstas zyrgam mugorā un juoj uz kēneņa pili. Ceļā jis dadzan gudrūs bruolus un syt ar peicku saceidams: "Uoz's kuorklūs, keils dubļūs!" kas ari nūtyka. Jis dabraucis pi kēniņa pils, redz, ka princese atsarūn augši, augši pi pils tūrņa. Ļaud's sovā storpā runoj : "Kas tiks pi juos, tys i byuškis juos bryugons."

Itū dzierd palnuruška un skrīn ar sovu zyrgu leidz princesei, un jai jis patyka. Jei jam īdeve gradzynu uz piersta. Un tymā dīnā jau muļkeits aizjuoja uz muojom, palaide zyrgu un pats palyka taiduos pat drēbēs, kai cytod, un sēd pi cepļa, kur jau reitā sēdēja.

Ūtrā reitā otkon vysi aizbrauc uz kēneņa pili un kēneņš iz sludynoj: "Kas dabuos zalta zyrga, tam i atdūšū meitu par sīvu." Un vēļ kēneņš īdeve kotram pa zyrgam, lai lobuok maklātu.

Īdeve vīnu ari palrmtruškai. Bet palnuruška, pajēmis jū ais astes, - uoda vīn palīk rūkuos, zyrgs izšmuka nu uodas. Tad papyuš stabuleitē un atskrīn juo zyrgs un soka: "Kuo vajag, muns kungs?"

Palnuruška soka: "Paleidzi man dabuot zalta zyrga!" Zyrgs soka: "Izkaļ desmit bierkovu smogu vāzu un sēstīs tik man mugorā!"

Palnuruška tyuleņ aizīt uz kalvi un izkaj ar cik gryutu vāzu un sāstās sovam zyrgam mugorā. Tys jū aiznas trejdeveņas jiudzes ulni jam prīškā skrēja brīsmeigi špetnys zyrgs, gotovs vai nūreit. Muļkeits suoka jū sīst ar sovu smogū vāzu un golu golā zyrgs pret jū nakrita ceļūs un soka: "Tu esi muns kungs, es tovs kolps, dori ar manim, kū gribi!"

Palnuruška sajam jū un vad uz kēneņu. Ceļā jam aizīt prīškā gudrī bruoļi un soka: "Atdūd lobuonk myusim tū zyrgu! Kū tu ar jū dareisi?"

Tad muļkeits soka: "Labi. nūdīt man nu jyusu mugoru izdarinuot pa slūksnei, i atdūšu."

Gudrī i ar mīru, muļkeits izdarinoj jīm nu mugoru pa slūksnei un atdūd zalta zyrgu.

Jī aizvad zalta zyrgu uz kēneņu, lai kēneņš dūmūt jīm sovu meitu par sīvu. Beja aizguojis ari muļkeits. Bet kēneņš meitas vys vēj nadūd, lai otkon īdūd vysim pa zyrgam. Palnuruška ar sovu īdūtū zyrgu otkon taipat izdora. Tad ar stabuleiti pasaucis sovu zyrgu soka: "Kai man byus dabuot sudobra vērsi ar zalta rogim?"

Zyrgs soka: "Pajem sovu vāzu un sēstīs man mugorā." Otkon zyrgs aiznese tik pat tuoli un jau jis par gobolu redzēja, ka jam viersā skrīn milzeigi niknys vērs's. Jis suok jū sist ar sovu smogū rungu, cykom vērs's pakritis pret jū ceļūs soka: "Tu esi muns kungs, es asmu tovs kolps, ved mani, kur tu gribi."

Pelnuruška, sajēm's vērsi, vad uz kēneņa pili. Otkon jam ceļā aizīt gudrī bruoļi un prosa, lai atdūnūt šīm vērsi. Muļkeits soka: "Dūdīt man nu jyusu mugoru izdarinuot pa slūksnei, atdūšu."

Bruoļi ar mīru, dūd izdarinuot slūksnes un pajam sudobra vērsi ar zalta rogim. Nūvad pī kēneņa, bert kēneņš otkon nagrib dūt meitas, lai atvadūt taidu cyuku, kur vīns sars nu zalta ūtrs nu sudobra.

Otkon taipat īdūd vysim pa zyrgam. Otkon muļkeits ar sovu dūtū zyrgu taipat izdora: nūraun tyuleņ uodu. Jis papyuš stabuleitē un otskrīn juo zvrgs. Palnuruška soka: "Pamuoci mani, kai es lai dabuoju taidu cyuku, kurai vīns sars zalta, ūtrs sudobra."

Zyrgs pam soka: "Pajem sovu dzelža vāzu un vēļ pīkaļ divi bierkovi kluot, par tū ka tī divi jau byus atsysti."

Palnuruška ari pīkaj un sāstās sovam zvrgam mugorā. Zyrgs otkon aiznas par treideveņom jvudzem nu tuo kēneņa pils, un jis redz, ka jam viersā skrīn brīsmeigi nikna cyuka, gribādama jū vai apēst. Palnuruška tyulen suoc struoduot ar sovu vāzu un sit cik ilgi, cykom cyuka pakreij pret jū ceļūs un soka: "Tu esi muns kungs, es tovs kolps, ved mani, kur gribi!"

Muļkeits jam jū un duod uz kēneņa pili. Otkon jam aizīt prīkšā gudrī bruoļi un prosa, lai atdūmūt šīm cyuku. Muļkeits soka: "Dūdīt nu jyusu mugoru īzdarinuot pa slūksnei, atdūšu!"

Bruoļi ar mīru. Muļkeits jīm izdarinoj jau pa treišai slūksnei un atdūd cyuku ar zalta un sudobra sarim. Jī vad jū uz kēneņu un muļkeits ari aizīt pasavārtu, kai jīm dūsīs. Bruoļi atdūd kēneņam cyuku un nu kēneņam ir juoatdūd meita. Kēneņš soka: "Nu labi, bet tagad jums vysim juoīt pa prīkšu uz pierti."

Muļkeits tai i nūsaprīcuoja, bet bruoli ni par kū nagrib īt. Bet kēneņš jūs nagribūt aizdzan. Piertī kēniņš īraudzējs, ka tīm uz mugoras treis slūksnes uodas izgrīztas, nūsabreinuojs vaicoj: "Kas ta jyusim tuos slūksnes izdzinis uz mugoras?"

Muļkeits soka: "Tuos slūksnes es izgrīžu, šakur juos ir. Ji man āve grīzt, lai tikai atdūdūt zalta zyrgu, sudobra vērsi un cyuku. Un lyuk še ir princeses gradzyns."

Kēneņš tyulen gudrūs bruoļus līk pīsīt zyrgim pi astes un saraustīt gobolu gobolim. Bet palnuruška appreceja ar sovu meitu, kur tys dzeivoj laimeigi.