10. A. 530 V. Podis Latgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja tāvs un muote. Viņim beja treis dāli. Divi beja gudri, bet trešais, jaunuokais -- mulkis. Tāvs un muote beja slymi un viņim vajadzēja miert. Pīguoja vacuokais dāls pi tāva un muotes, ka viņi dūtu jam kaidu daļu nu montuojuma. Tāvs pasaka: "Tev, dēls, vysa mantojuma puse!"

Tad atguoja ūtrais un tāvs pasacīja: "Tev, dāls, ari puse vysa montuojuma!"

Tad atguoja muļkis un sacīja: "Kas tad, tāvs, byus maņ?" Tāvs atbildēja: "Tev byus tikai uz cepla gulēt! Bet kad es

ar muoti nūmiersim, jyus, bārni, myusus apglobuojit sausā kopā un aizejīt Dīvu lyugtu, lai myusim byutu vīgluok."

Pēo nailga laika veči nūmyra. Dāli viņus paglobuoja. Niu vajaga dālim īt uz kopim. Aizguoja vacuokais dāls, atpeipēja dīnu un nakti un kad puorguoja muojuos, bruoļi vaicuoja: "Kū tur redzēji?"

"Nikuo tur nav; vējš pyuš, lopas čaukst un cyta nav nikuo!" Vajag īt ūtram. Tys ari pajēmja vabāku un guni, peipēja dīnu un nakti. Kad puorguoja muojuos, bruoļi vaicuoja: "Kū tur redzēji?"

"Nikuo tur nav, vējs pyuš, lopas čaukst, cyta nikuo tur nav!" Tagad vajadzēja īt muļkam. Muļkis pajēmja leļu gruomotu, kurā natryuka puotoru nedēļai kuo skaitīt, skaitīja un skaitīja dīnu un nakti. Tad pīsacēļa tāvs un muote nu kopa un soka: "Tev, dāls, mierstūt nadevjām nikaida montuojuma, tad tagad dūsim. Tu esi myusu Lobuokais bārns, kurs myusus atvīglynuoji soltajā kopā. Nyu tev dūsim treis zyrgus - vīnu saules, ūtru mēneša un trešū zvaigžņu zyrgu."

Tāvs vēļ pīsacija, lai pa vīnu ausi zyrgam īlein un pa ūtru izleiņ uorā, tad byušūt ūti skaisti gērbts. Bet kad otkon atkapaļ izlīšūt, byušūt taids pats, kai ir. "Bet kad vajadzēšūt zyrga, tad izej, pasvilpuo un byus pi tevis, kuo gribēsi."

Tai muļkis atguoja uz muojom. Bruoļi vaicoj : "Nu, kū redzēji?"

Muļkis soka: "Nav nikuo, vēji pyuš, 1opas čaukst un cyta kuo!"

Tymā molā dzeivuoja kēneņš, kurs gribēja sovu meitu atdūt pi veira un pasacīja: "Kas dajuos pi munas meitas pa stykla kolnu, tam viņa byus par sīvu!"

Gudrī bruoļi suoka sovus zyrgus baruot un sukuot, lai tiktu pi kēneņa meitas, bet muļkīts gulēja uz cepļa. Kad atguoja pazeimuotuo dīna braukt uz kēniņa meitu, gudrī bruoļi laidjās ceļā, bet muļkam īdevja labeibu nu palovom teirēt. Muļkīts pajēmja pasvilpuoja un atskrēja viņam saules zyrgs. Muļkis dalyka labeibu pī zyrga nuosim. Tys kai pūtja un labeiba palyka teira. Tod viņs izleida zyrgam caur vīnu ausi un caur ūtru izleida un puorsataisīja stolts kēniņa dāls, urtt laidjās juot uz kēniņa pili. Muļka bruoļi tikai vēŗās, kas te braucja par kungu. Tys kai juoja, tai reizē pi kēniņa meitas un nūskīrpstīja tū. Tad kēniņa meita pīmīdzja viņam pi rūkas zēgeli, spūdru kai zvaigzni, bet viņš atsagrīzja un atjuoja otkon uz muojom. Izleida zyrgam caur ausi, zyrgu palaidja un pats otkon uz cepļa. Atbraucja ari bruoļi un stuosta par stoltū juotnīku, apbreinuodami viņu un zyrgu.

Pēc trejom dīnom kēniņš braukuoja ar sovim sulaiņim un meitu pa vysu valsti meklēt tuo, kas viņu nūskūpstīja. Ībraucja ari treju bruoļu sātā. Pi tīm divim gon zein es nabeja, bet trešais uz cepļa gulēja un nikuo nasacīja. Kēniņa meita īraudzīja veirīti guļūt uz cepļa un soka, lai tys ejūt uz šeni. Bruoļi soka, ka tys asūt muļķis. Kēniņa meita īraudzīja spūžu zēgeļi uz muļka rūkas. Tad viņu pajēmja un aizvedja uz sovu pili. Muļkis aizbraucja ar vysim sovim zyrgim, apsaprecēja un suoka valdīt.