11. A. 30. Teicējs J Jakuškins Rēzeknē. Latvju kultūras kr.

Vīnam tāvam beja treis dāli. Divi bruoļi beja gudri, bet trešais - muļkīts, tai saucamais Pelnruškīts. Vīnu reizi tāvs saslyma un nūmyra. Mierdams viņš sasaucja vysus treis dālus un teicja: "Kad es jau gulēšu zam valānom, tad jyus kotrs pēc kuortas, suocūt ar vacuokuo, aizīsit uz munu kopu un palyugsit par mani Dīvu."

Atguoja nakts. Nyu vajadzēja īt vacuokam bruoļam uz tāva kopu un lyugt Dīvu. Bet vacuokais bruoļs naguoja vys pats, bet suoka prasīt Palnruškīša. Tys ari paklausa un aizīt. Ilgi jis sēdēja uz kopa, lyugdams Dīvu. Tad pēški atsataisēja kops un nu turīnes izguoja viņa tāvs.

"Vai tu, dēliņ, te? Kuopēc tad naguoja vacuokais bruoļs'a" teicja tāvs, izīdams nu kopa.

"Viņš naguoja," atbiļdēja Palnruškīts.

"Nu tad klausīs! Še jem šū zyrgu un kū gribi ar viņu, tū ari dori."

Tymā pat breidī, kai nu zemes izleida skaists zyrgs ar sadlim, īmovim un zalta zūbynu. Te tāvs īguoja škierstā un škiersts pamozom īguoja kopā. Pelnruškīts ar rūkom aprausja kopu, pajēmja zyrgu un aizguoja uz muojom.

Reitā vacuokī bruoļi prasa Palnruškīšam: "Nu, kas tī beja?" "Nikuo," atbildēja Pelnruškīts, "palyudzu, palyudzu Dīvu un atguoju."

Reitā vajadzēja īt pi tāva kopa vidējam bruoļam, bet tys taipat, kai vacuokais, naguoja, bet lyudzja Pelnruškīšam, lai tys aizīt. Palnruškis paklausa un aizīt ari šū reizi. Vēļ ilguok vajadzēja gaidīt šū reizi, nakai pyrmū. Bet golu - golā atsataisēja kops un nu turīnes izīt tāvs.

"Un tu šūdīņ ari te? Par kū tad naguoja tovs bruoļs?" "Viņš nagribēja īt un lyudzja mani, lai es ateju. Es ari paklausīju un atguoju!"

"Labi! Jo viņš paīt, tad es tev īdūšu ari ūtru zyrgu."

Tamā pat breidī atskrēja vīns zyrgs, leidzīgs pyrmam. Pēctuo tāvs īguoja dūbē. Palnruškīts aprausja ar rūkom dūbi un aizguoja uz muojom. "Nu; kū redzēji?" vaicoj bruoļi. kad Palnruškīts īguoja ustobā. "Nikuo," atbildēja Palnruškīts. "Kū tu tī redzēsi?"

Atguoja trešā nakts pēc tāva nuoves. Tagad vajadzēja īt uz tāva kopa jaunuokam bruoļarm, Paluruškam. Tys nikuo naprosa, bet pats tyulīt aizīt uz tāva kopu, nūsasāstās un salicis rūkas, suoc lyugt Dīvu. Tai paguoja gondriž vysa nakts, bet tāva kai nav, tai nav. Tik gaismiņai austūt, saulītei lācūt, atsataisēja kops un nu turīnes izguoja tāvs. Šūdīņ ari tu atuoji? Par vvsu tovu paklausīšonu es tev īdūšu, trešū zyrgu. Šūdīn es atguoju pādējū reizi. Vairs es uz šituo pasauļa nasaruodīšu. Palīc vasals!"

Tad viņš, kai agruok īguoja atkal dūbē. Palnruškīts pajēmja zyrgu un aizguoja uz muojom.

Tamā pat laikā vīns kēniņš sovu meitu beja izcēlis uz ļūti augsta kolna. Uz tuo kolna varēja izkuopt tikai pa trepem. "Kas izskrīs ar zyrgu tai kolnā, vai ari kas izkuops bez zyrga, tam atdūšu sovu meitu," sacēja kēniņš.

Apzeimuotā dinā pi tuo kolna sasapulcēja ļūti daudz ļaužu. Ari Palnruškīša bruoļi apsadluoja lobuokūs zyrgus un braucja uz apzeimuotū vītu. Kad viņi beja jau gobolā, tad Palnruškīts ap' sadluoja sovu zyrgu un juoja bruoļim pakaļ. Panuocis bruoļus pusceļā, Palnruškīta tai īruovja viņim ar puotogu par placim, ka bruoļi tikkū nūsēdēja uz zyrgim. Pījuojis pi kolna, viņš pīskrēja pi zyrga golvas un leida par vīnu ausi īškā. par ūtru uorā. Tad izzaskatēja ļūti skaists, ar lobom drēbem, kai kēniņa dāls. Tad viņš īsyta ar puotogu zyrgam un zyrgs ar vīnu lēcīni izskrīn kolnā. Vysi sasyt plaukstīs un izlīda. Bet Palnruškīts pagrīzja zyrgu atpakaļ un ocumirklī pazuda. Atbraucis uz muojom, viņš pastatīja zyrgu stallī, īguoja ustobā un, kai nikuo nav bijis, atsasāda. Sabrauc ari viņa bruoļi.

"Bruoļ, beja, to beja," suoka iāluotīs obi bruoļi. "Kai panuocja kaids te skaists cylvāks, kai ruovja ar puotogu par placim, to tikkū gols napīnuocja. Un pēčuok tys pat cylvāks ar vīna lēcīni izskrīn uz kolna."

"Mož es tur beju?" vaicuoja Palnuruškīts.

"Kū tu, sisiņs pļuopoj pi myusu vē lobuoki zyrgi, i to nikuo, kur to tev!"

Ūtrā dīnā ari vvsi beja pi kolna. Taipat ari Palnruškīša bruoļi aizbrauc uz turīni. Ilgi nadūmuodams, Palnruškis apsadluoja ūtru zyrgu un aizjnoj bruoļim pakaļ. Taipat kai pyrmū reizi, jis panuok viņus tikai pusceļā. Palnruškis ruovja ar puotogu pa divi reizes kotram, ka tī tai i aizdoncoj pa zyrga mugurom. Pījuojis pi kolna, Palnruškis par vīnu zyrga ausi īškā, pa

ūtru uorā. Ocumirkli viņš palyka par ļūti skaistu veirīti. Ar vīnu lēcīni viņš izskrīn kolnā un leidz princesei palīk tikai kaidas treis asis. Bet tyulīt viņš apsagrīzja un devjās prūjom. Atbraucis uz muojom, viņš īlaiž zyrgu stallī, īsvīž viņam sīna un pats atīt uz ustobu. Dreiži atbrauc ari viņa bruoļi.

"Nu, kai kluojuos?" vaicuoj viņus Palnruškis.

"Šītū reizi vēļ slyktuok beja," atbildēja bruoļi, - "taids pat, kai vakar puiss kai dadzyna, kai īmetja pa divi reizes ar puotogu. tai tikkū dzeivi palykam. Un tad tys pat beja izskrējis kolnā, palyka tikai kaidas treis asis leidz kēneņa meitai un viņš pasagrīzja atpakaļ un kai ar vēji tai i aizskrēja."

"Varbyut tī es beju?" vaicoj Palnruškis.

"Kur tev tī byut? Cyti na ar taidim zyrgim, kai tovi, i to navarēja izskrīt."

Pēc tam kēniņš paziņoj, ka šei byus pādējuo reizi un, ka nikas naizskrīs, tad precēsīs taipat. Šū reizi ļaužu pīsalasēja vēļ vairuok, storp kurim natryukst ari palnruškīša bruolu. Tikkū viņi beja izbraukuši, Palnruškīts sādās trešā zyrgā un juoja otkon uz tū kolnu. Panuokdams bruoļus pusceļā, viņš tai atvaik ikkatram pa treis reizes, ka viņi pat nūsaveļ nu zyrgu. Pījuojis pi kolna, viņš par vīnu zyrga ausi īškā, pa ūtru uorā un puorsavērtja par taidu ļūti skaistu. Kad viņš īsyta zvrgam ar puotogu zyrgs puorskrēja puori par vysu kolnu, tad apsagrīzja atpakaļ un izlēcja taišņi uz kolna, pi pašas princeses. Princese īdevja Palnruškīšam gradzynu, uz kura beja izrakstīts viņas vuords. Palnruškīts kai tik izmaucja gradzynu uz piersta un pateicja, ka viņa vuords ir Ontans, tai ik tu jū i redzēji, kai vīsuls aizskrēja ar sovu zyngu. Bez tam princesei beja vē cyts mīļuokais, pi kura viņa poša lai gon nagribēja īt, bet viņu spīdja tāvs ar muoti. Te tys princeses mīļuokais izplatēja taidu runu, ka Ontons ir nūmiris. Kad leidz laulības stundei beja palykuse tikai kaida pusdīna, tad vīnu reizi princese, dūdama ubagim mīlastu, sacēja: "Šete jyusim, tik palyudzīt Dīvu par Ontonu!"

Viņa pavysam naīvāruoja, kai viņa paša devja tam pat Ontonam, par kuru viņa lyka lyugt Dīvu, kurs izlicis kuli uz placim stuovēja storp cytim nabagim un beja gryuši izškirams. Tad Palnruškīts pasagrīzīs uz princesi teicja: "Bet Ontons ir dzeivs vēļ un kuopēc tad jyus likuot par viņu lyugt Dīvu."

Kēniņa meita Palnruški nūvedja uz muojom, lai lobuok par viņu kū dzierdātu.

"Vai jyus zynat Ontonu?" vaicuoja princese Palnruškai. "Es viņu zynu ļūti labi." atbiļdēja Palnruškīts.

Princese īraudzēja uz Palnruškīša rūkas apsītu pierstu ar ļūti nateiru lupotu, zam kura globuojas princeses gradzyns un ļūti spīdja Palnruški, lai tāvs apsīn pierstu, ar lobuoku lupotu. Nazaskotūt uz Palnruškīša pretuošonuos piersts tūmār tyka atraisīts. Princese nazynuoja vai ticēt sovom acim, vai naticēt, kad viņa īraudzēja uz ubaga piersta sovu gradzynu. Palnruškīts tyulīt izskrēja uorā un uzsvilpuoja, Tyulīt atskrēja trešais zyrgs. Palnruškīts caur vīnu zyrga ausi īškā aur ūtru uorā un tamā ocumirklī pasataisa kai par kēniņa dālu un tyulīt izsaucja princeses paradzātu veiru uz kauju. Kēniņa dāls nūsabeida un nimoz naguoja uz kauju. Tai princese izguoja pi veira pi sova Ontona - Pelnruškīša. Kuozas beja taidos boguotas un prīcīgas, kaidu pasaulē vēļ laikam nabija bejis.