12. A. 530. Teicēja 35 g. veca J. Strode. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja pasauļi tāvs ar muoti un treis dāli. Divi vacuokī dāli beja gudri, bet jaunuokais muļķīts. Nailgi ji padzeivuoja, saslymuoja tāvs un mierst zemē. Zam pašas nuoves tāvs pīsaucja dālus pi gultas un soka: "Kad es nūmieršu un mani apglobuosit, tad pyrmuos treis naktis jyus kotrs pēc kuortas ejit munas dūbes sorguotu!"

"Labi!" atbildēja dāli. Dreiži tāvs nūmyra, apglobuoja jū, nū vajag īt kuram dālam sorguotu tāva dūbes. Vacuokī bruoļi nagribēja īt un syutīja muļkīti. Muļkīts apsavylka, aizguoja uz kopim, stuov pi dūbes un sorgoj, puotorus skaitīdams Divpadsmit stundēs nakts pīsacīļa tāvs un soka: "Kad tev vajadzēs, pasauc, un es tev aizsyutīšu vara zyrgu!"

Pēc itūs vuordu tāvs pazuda un muļkīts, sagaidījis reita, aizguoja uz ustobu. Vacuokī bruoļi prosa muļķīšam, kai jam beja sorguot, bet muļkīts nikuo naatbild, tik guļ uz cepļa.

Atguoja ūtrs vokors. Otkon gudrī bruoļi nagrib īt un syuta muļkīti tāva dūbes sorguotu. Muļkīts aizguoja uz kopim, stuov pi tāva dūbes un sorgoj, puotorus skaitīdams. Otkon divpadsmit stundēs nakts pīsacēļa tāvs un soka: "Kad tev vajadzēs, pasauc, un es tev aizsyutīšu sudobra zyrgu!"

Pēc itūs vuordu tāvs tyuleņ pazuda un muļķīts, sagaidījis reita, atguoja uz ustobu. Vacuokī bruoļi otkon prosa muļkīšarn, kai jam beja sorguot, bet muļķīts nikuo naatbild, tik guļ uz cepļa.

Atguoja trešais vokors. Otkon gudrī bruoļi syuta muļķīti tāva dūbes sorguotu, bet paši nagrib īt. Muļķīts aizguoja uz kopim stuov pi tāva dūbes un sorgoj, puotorus skaitīdams. Otkon divpadsmit stundēs naikts pīsacēļa tāvs un soka: "Kad tev vajadzēs, pasauc un es tev aizsyutīšu zalta zyrgu!"

Itūs vuordus pasacījis, tāvs tyuleņ pazuda, bet muļkīts, sagaidījis reita, aizguoja uz ustobu. Vacuokī bruoļi prosa muļkīšam: "Vai redzēji tāvu?"

"Redzēju," atbildēja mulkīts.

"Kū tāvs tev teicja?" prosa vacuokī bruoļi.

"Tāvs sacīja, ka šūvokor aizītu sorguotu vacuokī bruoļi!" atbildēja muļkīts.

Atguoja vokors. Nikuo darīt, vacuokim bruoļim, tāvs pīsacīja un juoīt tāva dūbes sorguotu. Apsavylka vacuokī bruoļi un aizguoja. Muļķīts dreiži nūlēcja nu cepļa, pajēmja sokumus un ar leikumu aizskrēja uz kopim pi tāva dūbes. Tur jis īsakosa zemē un guļ. Atguoja vacuokī bruoļi pi dūbes, stuov un gaida. Tai gaidīja, gaidīja vacuokī bruoļi, bet sagaidīt nikuo navar. Sadūmuoja vacuokī bruoļi atsasēst uz dūbes, bet mulkīts jīm obējim īdyura ar sokumim dybynā. Bruoļi tryukuos kuojuos un, radzādami, ka nikuo nav uz dūbes, puorsabeiduši laidjās bēgt uz sātu. Muļķīts mudri izzakosa nu zemes un ar leikumu pyrmala atskrēja uz sātu, izkuopja uz cepļa un guļ. Īguoja vacuokī bruoļi ustobā sasavībuši, jo jīm obējim pakaļas suopēja. Muote izvuorēja brūkastes, izlyka uz golda un sauc dālu āstu. Muļkīts nūkuopja nu cepļa, atsasāda aiz golda un ād. Bet vacuokī bruoļi naīt āstu, jo navar atsasēst. IVIuote soka: "Kuo tad jyus naejīt āstu?"

Dāli nikuo nāatbild un vys staigoj pa ustobu. Tad muļkīts soka: "Es gon zvnu, kuodē! naīt bruoļi āstu!"

"Kā tu zyni, muļkis?" komuoļa gudri bruoļi. ,,Zynu, zynu!" soka muļkīts.

"Nu, pasoki, jo zyni," soka gudrī bruoļi. "Pasacīšu ari," soka muļkīts, "jyus tuodēļ naejīt āstu, ka jyusim šūnakt tāvs dybynus saluopīja par tū, ka naguojāt sovu nakšu sorguotu!"

Gudrī bruoļi sasakaunīja, bet nepasacīja nikuo.

Pēc tam paguoja lobs laiks Tuos kēnests kēniņš paziņuoja vysam pasauļam, ka tys, kurs nūraus juo meitas, stuovūšai uz stykla kolna, zalta gradzynu nu piersta, tys byus par kēniņa znūtu. Atguoja tei dīna, kad vajadzēja braukt gradzyna rautu. Vacuokī bruoļi beja jau vasali un taisījuos ari īt. Muļķīts prosa gudrūs bruolu: "Palaidīt man i, bruolīši, leidza īt!"

"Sēdi uz cepļa, muļkis!" atryucja vacuokī bruoļi.

Vacuokī bruoļi aizguoja un dreiži pēc jūs guoja jīm pakaļ muļkīts. Muļkīts paguoja, paguoja goboliņu un īguoduoja tāva sūlījumu. Tad jis soka: "Vara zirdziņ, atskrīn!"

Zyrgs beja kluot. Muļkīts sāduos uz sova zvrga, aizskrēja sovim gudrim bruoļim prīškā un atjuoja uz tū stykla kolnu.

Tur beja sabraucis daudz vysaidu prinču un kēniņu. Skrīn vīns, skrīn ūtrs stykla kolnā, bet nivīnam naizzadevja gradzynu nūraut. Atguoja muļķīša kuorta. Muļkīts kal skrēja ar sovu vara zyrgu, tai pīskrēja pi pašos kēniņa meitas, bet gradzyna nanūruovja un zyrgs nūskrēja atpakaļ zemē nu kolna.

Ūtrā dīnā otk on vysi sosapulcēja pi kolna. Muļkīts palaidja sovu vara zyrgu un pasaucja sudobra zyrga. Otkon skrēja vīns, skrēja ūtrs, bet nivīns nanūruovja gradzynu. Atguoja muļkīša kuorta. Muļkīts vai skrēja ar sudobra zyrgu, tai sagyva jis kēniņa meitai aiz piersta, bet gradzyna nanūruovja, jo jū zyrgs paruovja cauri un nūruovja nu kolna.

Trešā dīmā otkon vysi sasapulcēja pi kalna. Muļkīts palaidja sovu sudobra zyrgu un pasaucja zalta zyrgu. Otkon skrēja vīns, skrēja ūtrs, bet nivīns gradzyna nanūruovja. Atguoja muļkīša kuorta. Muļkīts kai skrēja ar sovu zalta zyrgu, tai pīskrēja pi kēniņa meitas, nūruovja gradzynu uru aizskrēja prūjom. Muļkīts palaidja sovu zalta zyrgu, atguoja uz sātu, izkuopja uz cepļa un guļ, bet ka bruoļi naradzātu, ka jam ir kēniņa meitas gradzyns, jis apsēja pierstu ar lupotu. Atguoja bruoļi un muļķīts prosa: "Pasokīt, bruolīši, kas nūruovja kēniņa meitai nu piersta gradzynu?"

"Vīns kēniņš uz loba zyrga, kura paša aiz zyrga skaistuma navarēja saredzēt, bet na taids muļkis, kai tu!" atbildēja bruoļi. Paguoja nazcik laika, bet kēniņa meita nazyna, kas nūruovja juos gradzvnu Pavēlēja kēniņš otkon sasapulcēt vysas kēnests vysim veirīšim pi juo pils, kur kēniņa meita pamīluos vysus veirīšus ar olu. Kēniņš pīdarīja daudz ods. Atguoja tei dīna un gudrī bruoļi otkon taisuos īt uz kēniņu. Muļkīts ari prosa vacuokūs bruoļu pajemt jū leidza, bet vacuokī bruoļi muļkīša nalaidja. Aizguoja gudrī bruoļi uz kēniņa pili un pēc jūs aizskrēja ari muļkīts ar apsītu pierstu. Nūsastuoja vysi veirīši rindā; muļkīts ari nūstuoja izguoja kēniņa meita, dola olu vysim un vys veras uz rūkom. Pīguoja kēniņa meita pi muļkīša un redz, ka jam apsīts piersts. Kēniņa meita prosa: "Kuodēļ tev apsīts piersts ?"

"Suop!" atbildēja muļkīts.

Tad kēniņa meita pajēmja un nūruovja lupotu nu piersta uu īsavēŗa sovu gradzynu. Kēniņa meita pajēmja muļkīti aiz rūkas un īvedja pilī pi kēniņa. Vysi veirīši tik nūsavēŗa, ka muļkīts aizguoja ar kēniņa meitu, bet gudrī bruoļi tikai tagad īguoduoja, ka tūs lobūs zyrgus muļkīšam beja īdevis tāvs par dūbes sorguošuonu, bet jau beja par vālu.

Kēniņa meita īvedja mulķīti pi sova tāva, kēniņa un soka: "Itys byus muns veirs, jis nūruovja munu gradzvnu!"

Kēniņš pasavēŗa uz muļķīša un brīsmīgi nagribēja apprecynuot sovu meitu ar muļķīti, bet dūtais vuords beja juoizpylda un kēniņš atdevja sovu meitu muļķīšam par sīvu. Tai muļķīts šūdīņ dzeivoj ar kēniņa meitu un volda par sovu kēnesti.