13. A. 53. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 46 g. vecas Emīlijas Tralliņas Aumeisteŗos.

Vienam tēvam bīši trīs dēli. Abi vecākie bīši prāta cilvēki, bet jaunākais bīš paviegls un šo iesaukuši par Muļķīti. Tēvs palicis slims un ka jau bīš tuvu miršanai, ta piesacīš, lei šo visi trīs dēli pirmās trīs naktis kapsētā vaktējot. Tēvs drīz vie bīš pagalam un šo aprakuši.

Pirmo nakti biš jāiet vecākam dēlam tēva kaps vaktēt, bet šim bīš bailes pa nakti kapsētā palikt un šis pierunāš Muļķīti, lei ejot šā vietā. Muļķīts aizgāš ar', apsēdies uz kapa un raudāš. Ap pusnakti tēvs cēlies augšā un prasīš Muļķīšam, kāpēc šis raudot. Muļķīts sacīš, ka šim esot šā varēn žēl. Nu tēvs sacīš, lei šis vais neraudot, un iedevis Muļķīšam sidraba zirgu. Lei šis to zirgu vedot vie uz māju un liekot stallī iekšā, zirgam ēst nevaigot dot. Ta vē tēvs piesacīš, lei nevienam nebilstot ne vārdīna. Muļķīts ar' darīš, kā tevs vēlēš.

Otru nakti bīš jāiet vaktēt vidējam dēlam. Bet šis ar vis negāš un pierunāš Muļķīti, lei šis novaktējot arī šā vietā. Muķīts aizgāš ar un akal, apsēdies uz kapa un raudāš. Ap pusnakti akal iēvs cēlies augšā un prasīš, kāpē šis raudot. Muļķīts sacīš, ka šim esot šā žēl. Nu tēvs sacīš, lei vais nežēlojot un neraudot un iedevis Muļķīšam zelta zirgu. Lei to vedot uz māju, liekot stallī, ēst zirgam nevaigot, bet lei nevienam pašam ar' nestāstot, ka šim tāds zirgs esot. Muļķīts akal darīš, kā tēvs vēlēš.

Trešu nakti Muļķīšam bīš pašam jāiet tēva kaps vaktēt. Viņš aizgāš, uzsēdies uz kapa un raudāš. Ap pusnakti tēvs cēlies augšā un prasīš, kāpēc šis raudot. Muļķīts sacīš, ka šim esot šā žēl. Tēvs nu sacīš, lei vais neraudot, un iedevis Muļķīšam dimanta zirgu. Lei šis zirgu vedot uz māju, liekot stallī, ēst zirgam nevaigot, bet lei šis nevienam ne bilstin nebilstot, ka šim tāds zirgs esot. Muļķīts visu izdarīš, kā jau tēvs vēlēš.

Drīz vie ķēnīc izlaidis ziņu, ka šis atdošot tam savu princesi par sievu, kas varēšot šai uzjāt pakaļā glāžu kalnā. Abi vecākie brāļi ar' sataisīšies uz jāšanu. Vienc uzkāpis cūkai mugurā un otrs kazai un aizjāši. Kā nu šie no mājas laukā, tā Muļķīts ar sidraba zirgam mugurā un aizjāš ar uz kalnu. Kā nu šis panācis abus vecākos brāļus, kas uz cūkas un kazas jāši, tā uzšāvis ar pātagu cūkai un kazai. un abi brāļi ievēlušies grāvī. Muļķīts drāzis kalnā augšā, bet tik līdz puskalnam vie ticis, zirgs sācis šļūdēt un Muķīšam bīš jājā apakaļis. Šis laidis uz māju un ka abi vecākie isjāši mājā, ta varēn sodīšies par to jājēju, kas šos iegāzis grāvī un pats uz sidraba zirga uzjāš līdz puskalnam. Nu Muļķīts sacīš, ka šis jau ar esot to jājēju redzēš. Kur ta šis esot varēš redzēt, prasīši akal vecākie. Muļķīc sacīš, ka šis esot pakāpies uz rijas jumta un noskatījies. Nu abi vecākie ņēmuši un noplēsuši riju, lei vais Muļķīšam nebūtu ko pakāpties un noskatīties.

Otru dienu akal abi vecākie aizjāši uz glāžu kalnu. Vienc jāš tāpatēm uz cūkas un otrs uz kazas. Kā šie izgāši no mājas, tā Muļķīts ar kāpis zelta zirgam mugurā un jāš uz glāžu kalnu.

Kalnā Muļķīts akal panācis abus vecākos un drāzis akal ar pātagu cūkai un kazai un abi vecākie iegāzušies grāvī. Bet Muļķīts kā drāzis, tā uzdrāzies lielā pus' kalnā, bet ta zirgs sācis šļūdēt un Muļķīšam bīš jāgriež apakaļ un jāja zemē. Muļķīts pirmais bīš mājā un ka vecākie jāši mājā, ta akal sodīšies ar to jātnieku, kas jāš uz zelta. zirga un iegāzis šos grāvī, Muļķīc sacīš, ka šis jau ar esot visu redzēš. Brāļi prasīši, kā ta šis varēš redzēt. Nu, šis esot pakāpies uz klēts jumta un visu noskatījies. Nu brāļi pārskaitušies un noārdīši klēti, lei Muļķīšam vais nav ko pakāpties un lūrēties.

Trešu dienu akal abi vecākie aizjāši uz glāžu kalnu. Vienc tāpatēm jāš uz cūkas un otrs jāš uz kazas. Kā šie izjāši no mājas, tā Muļķīts kāpis dimanta zirgam mugurā un jāš uz glāžu kalnu. Ceļā akal šim gadīšies abi vecākie. Muļķīts uzšāvis ar pātagu cūkai un kazai un abi vecākie iegāzušies grāvī. Muļķīts kā nu jāš, tā uzjāš pašā kalna galā un novilcis princesei no pirsta gredzenu. Ta akal jāš tūlītās zemē un uz māju prom. Ka nu vecākie atjāši mājā, ta sodīšies par to dimanta jājēju, kas šos iegāzis grāvī un pats uzjāš kalna galā. Muļķīts nu vais nekā nesacīš un aptinis pirstu ar lupatām, lei vecākie nemana, ka šim princeses gredzens pirstā.

Ķēnīc gaidīš, gaidīš dimanta jājēju, ka šis māks uz pili ar princesi kāzas dzert, bet šā ne jutin. Nu ķēnīc sasaucis visus savus pavalstniekus kopā un meklēš rokā to kam ir pirstā princeses gredzenc. Bet nevarēš un nevarēš dabūt. Abi vecākie ar aizgāši, bet Muļķīts palicis mājā. Ķēnīc piegāš pie abim vecākim un prasīš, vai no šo mājas esot visi atnākuši. Vecākie atbildēši, ka visi gan gluži neesot, bet Muļķīts vie jau mājā palicis un no tā jau neesot nekādas jēgas. Bet ķēnīc neatlaidies un stellēš Muļķīšam ziņu, lei tūlītās nāk uz pili. Muļķīts atnācis ar visu satīto pirstu un ka ķēnīc pamanīš satīto pirstu, tā prasīš, kas šim tur esot. Muķīc sacīš, ka šim esot pirsts pušu. Ta ķēnīc akal sacīš, lei šis tinot pirstu vaļā. Muķīc sacīš; ka šim sāpot un nevarot vaļā tīt. Bet ķēnīc neatlaidies un Muļķīšam bīš jātin gribīšam nogribīšam pirsts vaļā. Ka nu šis attinis pirstu vaļā, tā ķēnīc ar tūlītās pamanīš princeses gredzenu un vedis Muļķīti uz pili pie princeses. Muļķīts nodzēris ar princesi lepnas kāzas un dzīvāš laimīgi.