14. A. 530. A. Lerchis - Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, I, 62 (28).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Mirstot tēvs pavēl katram dēlam savu nakti viņa kapu sargāt. Abi gudrie dēli sarunā neiet; bet muļķīgais izpilda tēva vēlēšanos un aiziet tūlīt pirmā naktī kapu sargāt. Ap pusnakti tēvs kapā prasa: "Nu, vecākais dēls, vai atnāci?"

"Ne, viņš nenāca, tādēļ es atnācu," muļķīgais atbild.

"Labi, mans dēls! Nāc manā galvgalā, tur tu dabūsi mazu taurīti: ja viņā papūtīsi, tad atskries sudraba zirgs ar visiem sedliem."

Dēls noiet galvgalā un ierauga tēva roku no kapa izbāztu. Roka tam pasniedz mazu taurīti. Viņš nobučo mīļā tēva roku. paņem taurīti un iet uz mājām. No rīta brāļi prasa: "Nu, ko tad laba redzēji un dzirdēji pie tēva kapa?"

"Ko tad nu nomiris teiks?" muļķīgais atbild.

Otrā naktī paklausīgais dēls dabū no tēva citu taurīti, ar ko zelta zirgu sataurē, un trešā naktī atkal dimanta taurīti, ar ko dimanta zirgu sataurē.

Pēc laba laika ķēniņš izlaiž ziņu, ka viņa vienīgā princese nodomājusi to par vīru ņemt, kas iespēšot ar savu zirgu viņai uz dimanta kalna klāt piejāt Gudrie brāļi nu baro un baŗo katrs savu labāko zirgu, bet muļķīgajam iedod vecu, klibu ķēvi baŗot. Zināmā dienā gudrie izved savus nobaŗotos zirgus no kūts un smejas par muļķīgo, kas ar savu klibo ķēvi aplociņā atsprāklis jādelē. Abi aizjāj un atstāj muļķīgo mājā. Bet tikko gudrie aizjāj, muļķītis papūš pirmo stabulīti: te sudraba zirgs aulekšiem vien klāt ar visiem sudraba sedliem, sudraba iemauktiem un sudraba jātnieka drēbēm. Maz acumirkļos sudraba jātnieks brāļiem gaŗām. Gandrīz uzjāj dimanta kalnā augšā, bet zirgam kāja paslīd. Princese, tādu jātnieku redzēdama, izkūst no priekiem un ļoti nožēlo, ka nevarējis līdz galam uzjāt. Tā pavēl jātnieku saķert, bet tas aizjāj, ka ne domāt par noķeršanu. Simtiem tai dienā vēl izjājās, bet par velti.

Otrā dienā notiek tāpat. Arī muļķīgais otrā dienā ar zelta zirgu neuzjāj, jo zirgam atkal kāja paslīd. Princese liek arī zelta jātnieku ķert, bet neizdodas saķert.

Nu trešā dienā ķēniņš nostāda kaŗavīrus gar kalnu un pavēl jātniekam, ja vēl bēgtu tad zirgu nodurt, bet pašu jātnieku saudzēt. Trešā dienā atkal daudzi, daudzi izjājās, bet viss par velti. Te uz reizi nāk tik kāds jātnieks dimanta zirgā, dimanta apģērbā, tik spožs, ka visiem acis apžib. Jātnieks šodien papriekšu apjāj trīs reizes ap kalnu un tad pilniem aulekšiem sasniedz kalna galu, kur novelk savu gredzenu un iedod princesei. Princese atkal iedod savu mātes drāniņu jātniekam un grib kaut ko prasīt. Jātnieks ne vārda neatbildējis, no kalna zemē un projām. Tik viņam kaŗavīram izdodas nevilšus jātnieka kāju ievainot.

Ko nu? Princese bēdājās bez gala, bet ķēniņam padoms pie rokas. Viņš saaicina visus vīriešus savā valstī pie sevis uz viesībām. Sanāca kā melna debess. Princese paņem savu gudro suni un meklē trīs dienas jātnieku pa lielo drūzmu. Trešā dienā suns saož princeses mutes drāniņu pie muļķīgā brāļa kājas, jo ar to bija vāts apsieta. Princese aicina atrasto pie sevis. Gudrie brāļi, to redzēdami, saka: "Diezin, ko nu muļķīgais atkal nodarījis! Labi jau nebūs, kad jāiet pie ķēniņa."

Princese grib savu ilgi meklēto apģērbt ķēniņa drēbēs, bet šis tik uzpūš savu tēva doto taurīti un acumirklī dimanta zirgs ar visām dimanta drēbēm klāt. Visi ļaudis gavilēt gavilē un apsveic jauno ķēniņu; tik gudrie brāļi aiziet nokāruši galvas uz mājām, runādami: "Tēvs laikam būs kapā viņam to visu devis. Vai nevarējām mēs iet kapu sargāt?"