15. A. 530. Bērzaunes pasaka Brīvzemnieka kr. LP, VI, 664 (124, 9).

Gudrie brāļi nevīžojuši tēva kapu sargāt, sūtījuši muļķīti. Tēvs tad izcēlies no kapa (pirmo nakti) un teicis: "Mans dēls, es redzu, ka tu mani mīlē, tāpēc ņem šo sudraba spieķīti. Kad tev kas ievajagās, uzsit ar viņu uz zemes, tūdaļ atskries sudraba zirgs un atnesīs arī sudraba drēbes tev pašam."

Labi. Rītā muļķītis aizgāja uz māju, aizbāza spieķīti aiz krāsns, pats ielīda krāsnī - citur brāļi tam neatļāva dzīvot un nestāstīja par nakts gadījumu nekā.

Otrā naktī dabūjis zelta spieķīti un trešā dimanta spieķīti, Bet tolaik gadījās, ka ķēniņa meitai nāca daudz precinieku un ķēniņš ne pie viena nelaida savu meitu, jo tā vēl bija par jaunu. Nevarēdams no preciniekiem atvairīties, tas uzveda meitu uz liela stikla kalna un lika sacīt: kas tur uzjāšot, tam tikai savu meitu par sievu atdošot. Tad gudrie brāļi apkala savus zirgus un jāja uz kalna; bet muļķītim tie iebēra vienu sieciņu zirņu pelnos, lai tas tikmēr izlasītu, kamēr šie kalnā.

Bet kad brāļi bija aizjājuši, muļķītis paņēma savu sudraba spieķīti, uzsita uz zemes un tūliņ viņa priekšā bija sudraba zirgs un pats arī bija ģērbies sudraba drēbēs. Zirgs kŗāca un visi zirņi tūliņ saskrēja sieciņā. Nu jāja uz stikla kalnu, kur jau daudz ļaužu bija sapulcējušies un uzjāja trešu daļu kalnam, ko neviens cits nebija iespējis. Tad viņš jāja atpakaļ uz māju, uzsita zirgam ar spieķīti un tas pazuda un arī viņa sudraba drēbes pazuda.

Muļķītis aizlika spieķi aiz krāsns un pats ielīda atpakaļ krāsnī. Par mazu laiciņu brāļi arī atjāja.

Nākošā dienā gudrie izbēra muļķītim divi sieciņu zirņu pelnos. Nu viss tiek izdarīts ar zelta zirga palīdzību.

Trešā dienā ar dimanta zirgu muļķītis sasniedza kalna virsu. Ļaudis lejā uzgavilēja; bet ķēniņš tam piesteidzās klāt un uzmauca dimanta gredzenu pirkstā; bet ar ķēniņa meitu muļķītis sirsnīgi apkampās. Drīzi ļaudis sāka šķirties un arī muļķītis atvadījās no ķēniņa un viņa meitas, aizjādams uz māju. Mājā, savu zirgu pazudinājis, ielīda krāsnī; bet ķēniņa doto gredzenu aptina ar pakulām, lai brāļi neredzētu. Pēc tam arī brāļi atnāca un stāstīja par dimanta zirgu, bet muļķītis to nelikās ne dzirdot.

Tad ķēniņš lika visus pavalstniekus sasaukt, lai redzētu, kam tas gredzens būtu. Visi atnāca, bet nevienam nebija. Nu ķēniņš prasīja gudrajiem: vai neesot vēl kāds mājā? Gudrie atbildēja: . Vēl ir gan viens brālis, bet muļķis, tas pa krāsni vien dzīvo!"

Ķēniņš sacīja: "Eita, sakiet ir tam, lai nāk!"

Labi, atveda. Muļķis nu nopina pakulas no gredzena, par ko brāļi ļoti iztrūkās. Bet vēl vairāk tie brīnījās, kad dumais uzsita ar spieķiem uz zemes un viņu priekšā stāvēja trīs stalti zirgi un pats dimanta drēbēs ģērbies.

Tad muļķītis saprecējās ar ķēniņa meitu un valdīja laimīgi.