16. A. 530. Blīdenē 1866. g. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 679(124,22).

Vienam tēvam bij trīs dēli : divi gudri, trešais muļķis. Tēvs viņiem nomira un ik nakts rādījās gudriem sapnī, ku vel(n)s viņu gribot izrakt, lai ejot kapu sargāt. Tad gudrie teica tam muļķītim, lai viņš ejot tēvu sargāt. Muļķis tūlīt. Aiziet - tēvs saka, ka viņa galvgalī esot tāds spieķis, lai viņš to ņemot, jo ar to varot ta velnu atgaiņāt. Pulkstens deviņos vakarā bij vel(n)s klāt un gribēja tēvu izrakt: bet muļķis sita velnam ar to kauliņu, tā ka velns labu gabalu atkāpās. Bet velns atkal nāca un muļķis tā līdz rītam gaiņāja velnu no tēva kapa nost.

Otrā naktī muļķim atkal bij jāsargā. Un liels vējš sāka pūst, tā ka muļķi gribēja aizraut prom. Vel(n)s atnāca. Bet muļķis sita tam ar kauliņu, tā ka vel(n)s to nakti vairs nenāca.

Trešo nakti vēl muļķim bij jāsargā. Ap pulkstens divpadsmitiem sāka tik liels vējš pūst, tā ka muļķi lielu gabalu aizrāva no kapa, bet tas turējās pie liela akmiņa. Velns atkal nāca, bet muļķis tam tā ar kauliņu sita, ka velnam galva pā(r)plīsa un vel(n)s iegāja rūkdams zemē. Nu tēvs teica muķim, ka pie tā muļķa klēts esot akmins, un kad viņš uz to akmini sitīšot vienreiz, tad viņš dabūšot sudraba drānas, kad divreiz, tad zelta un kad trīsreiz, tad dimanta, un arī zudraba, zelta un dimanta zirgu varot no tā akmeņa dabūt. Labi.

Pēc kāda gada laika izsauca pa visu ķēniņa valsti: kas ķēniņa meitu gribot par sievu, lai ejot pie ķēniņa pils, tur esot liels glāžu kalns, tur tā meita esot ; un kas uz to kalnu uztiek, tas ķēniņa meitu dabūšot.

Tad muļķa brāļi arī gāja, bet muļķi tie nelaida līdz. Bet tiklīdz gudrie bij projām, muļķis gāja pie akmiņa, piesita un dabūja sudraba zirgu un sudraba drānas. Nu muļķis uzjāja kalna augšā, nobučoja ķēniņa meitu un tūlīt jāja uz mājām, piesita pie akmiņa un sudraba zirgs un sudraba drēbes pazuda.

Otrreiz aizjāja ar zelta zirgu zelta drānās.

Trešo reiz muļķis ar dimanta zirgu, dimanta drānās nojāja un nobučoja ķēniņa meitu un jāja atpakaļ; bet nu bij arī pats ķēniņš kalnā un tas muļķim ar zelta skrotēm iešāva kājā. Muļķis daudz neko nemanīja, pārjāja mājās, atdeva savas dimantā drānas, dimanta zirgu akmimim un gāja pie sava darba.

Bet nu pa visu valsti izmeklēja, kam zelta skrotes kājās. Ari pie muļķa brāļiem atnāca, izmeklēja tos, un kad tiem nekā neatrada, tad prasīja: vai vēl kāds pie viņiem esot? Tie teica: vairāk neviens neesot, tikai tāds pelnu rušķis gan lika atvest un meklēja: atrada muļķītim zelta skrotes kājās.

Un nu viņš apprecēja ķēniņa meitu un tie dzīvoja laimīgi.