18. A. 530. No Vidzemes Brīvzemnieka kr. LP, VI, 6713(124,18).

Viens tēvs mirdams noteicis dēliem viņa kapu sargāt. Gudrie negājuši, dumais gājis un dabūjis par sargājumu no tēva švilpīti, kad to pašvilpis, atskrējis seglots sudraba zirgs (otrā naktī zelta, trešā dimanta ar dimanta segliem). Bet gudrie brāļi bija izgājuši tuksnesī lāčus medīt un maldīdamies uzgājuši lielu kalnu. Kalna virsgalā sēdējusi skaista, skaista meita; tai pirkstā bijis zelta gredzens, kas spīdējis kā zvaigzne, un gredzenā pašā bijis raksts: "Kas šo gredzenu nomauks, tam tā meita piederēs."

Bet pie viņas nevarējis neviens pats klāt tikt, jo viņa spoži spīdējusi un augsti sēdējusi. Tad gudrie pārnākuši pēc zirgiem un domājuši ar tiem uzjāt kalnā; bet lai dumais arī nevazātos līdz pa kājām, tad sajaukuši puspūra labības ar pelniem un nosacījuši, lai graudus izlasot, kamēr šie atnākšot atpakaļ. Bet līdz šie aizjājuši, dumais pašvilpis švilpīti un tūliņ sudraba zirgs ar sudraba segliem, sudraba jātnieka drēbēm klāt. Nu dumais dalicis to švilpīti zirgam pie labās nāsis, un zirgs tos pelnus no labības izpūtis par trīs pūtieni.

Tad lēcis zirgam mugurā, panācis uz ceļa brāļus un devis abiem ar pātagu pa galvu, cik stipri vien spējis sist. Otrā dienā atkal tāpat un trešā dienā zirgs tīrā dimantā izpūtis divi pūri labības no pelniem un uzskrējis kā nieks kalnā. Dumais nu nomaucis gredzenu un dabūjis skaisto meitu par sievu. Bet brāļi to vēl nezinājuši. Kad nu pārjājis mājā, brāļi teikuši: "Kur tu biji? Mēs tagadin pārnācām no kalna un redzējām vienu lepnu kungu; tas gaŗām jādams mums nejauki ar pātagu sita."

Dumais atteicis, ka šis pats esot sitējs, un esot dabūjis to skaisto meitu. Tad gudrie sacījuši, ka šie nu esot tie dumie, dumais nu esot tas gudrākais.