20. A. 530. Skolnieks A. Bredovskis Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz vienam tēvam bija trīs dēli. Tēvs bija tuvu miršanai, tāpēc priekš nāves nosacīja saviem dēliem: "Kad nomiršu, tad katrs vienu nakti nākat mani vaktēt."

Tēvs nomira. Nu vajadzēja iet tēvu vaktēt vecākam dēlam. Vecākais dēls sacīja uz jaunāko, ko viņi turēja par muļķi: "Ej tu manā vietā pavaktēt." Labi, muļķītis gāja ar', nogāja pie tēva kapa, apsēdās un vaktēja. Bija jau pusnakts klāt. No kapa iznāca tēvs, iedeva muļķītim sidraba svilpi un sacīja: "Noej no rīta mežā sēņot un uzsvelp, tad tev atskries sudraba zirgs ar sidraba drēbēm, uzģērb tās un jāj, kur viņš tevi vedīs."

Muļķītis saņēma no tēva dāvanu un gāja uz mājām. Izgulējies. muļķītis gāja mežā sēņot. Bija pus vāceles piesēņots. Muļķītis izņēma no kabatas svilpi un uzsvilpa. Atskrēja sidraba zirgs ar sidraba drēbēm. Muļķītis noģērba vecās drēbes, pakāra sēņu vāceli koka zarā un apģērba sidraba drēbes.

Kad muļķītis bija apģērbies sidraba drēbēs, viņš sēdās uz zirga un jāja. Pēc neilgas jāšanas muļķītis atradās pie glāžu kalna. Pie glāžu kalna cilvēku bija ļoti daudz, visi gribēja kāpt kalnā pie ķēniņa meitas, bet neviens nevarēja. Kuŗš kāpa, tas tūliņ krita atpakaļ. Muļķīša zirgs droši devās augšup. Tikko bija uzjāts līdz pusei, zirgs arī nāca atpakaļ un nonesa muļķīti atkal uz to pašu mežu. Muļķītis noģērba sidraba drēbes un uzlika tās atkal uz zirga, kas ātri vien nozuda mežā.

Muļķītis uzģērba savas vecās drēbes, paņēma vāceli un gāja uz mājām. Mājās bija viņa brāļi ar pārnākuši no glāžu kalna. Viduvējais dēls sacīja uz muļķīti: "Ej tu par mani ar' un pavaktē šonakt tēvu!" Labi, muļķītis gāja ar'. Tāpat kā agrāk, viņš nosēdās kapa malā. Ap pusnakti iznāca atkal tēvs un iedeva muļķītim zelta svilpīti sacīdams: "Noej no rīta mežā sēņot, tad uzsvelp."

Muļķītis gāja uz mājām. Nakti pārgulējis, viņš paņēma savu vāceli un gāja uz mežu sēņot. Kad muļķītis bija pusvāceles pielasījis, tad viņš izņēma svilpi no kabatas un svilpa. Pieskrēja zelta zirgs ar zelta drēbēm. Muļķītis atkal noģērba vecās drēbes un pakāra koka zarā drēbes līdz ar sēņu vāceli. Tad viņš apģērbās zelta drēbēs un sēdās zirgam mugurā.

Ātri vien viņš bija nojājis pie glāžu kalna, kur drūzmējās ļoti daudz cilvēku. Zelta zirgs ātri devās kalnā augšā. Gandrīz bija uzjājis jau pašā galā, kad zirgs atkal nāca lejup un nonesa muļķīti atpakaļ uz mežu. Muļķītis noģērba zelta drēbes, uzlika uz zirga muguras un palaida zirgu vaļā. Zirgs ātri vien aizskrēja mežā.

Muļķītis uzģērba atkal savas vecās drēbes, paņēma sēņu vāceli un gāja uz mājām. Muļķītis jau pats zināja, ka šonakt viņam pašam par sevi jāvaktē.

Tā nu viņš nonāca pie tēva kapa un nosēdās. Laiks vigam šonakt pagāja drīz. Iznāca atkal tēvs, iedeva viņam dimanta svilpi teikdams: "Noej mežā sēņot un uzsvelp, tad tev atskries dimanta zirgs."

Dārgo dāvanu saņēmis, muļķītis gāja uz mājām. Mājās viņa brāļi pucējās un mazgājās, lai rītā varētu tikt pie princeses. Muļķītis par to nelikās ne zinot un nogāja gulēt.

No rīta agri piecēlies, viņš gāja atkal mežā sēņot. Sēņojot muļķītim nebija pacietības gaidīt, līdz vācele būs pilna. Viņš izņēma no kabatas svilpi un svelpa tik stipri, ka viss mežs trīcēja. Atskrēja dimanta zirgs ar dimanta drēbēm. Muļķītis uzģērba dimanta drēbes, uzsēdās uz zirga un jāja uz priekšu. Zirgs viņu aiznesa viegli, nemaz nemanot, pie glāžu kalna, kur bija jau ļoti daudz cilvēku. Muļķītis tur redzēja arī savus brāļus, kas par velti pūlējās tikt kalnā augšā. Tagad muļķīša zirgs nenāca vis vairs atpakaļ, bet ātri vien uzskrēja pie princeses kalna galā. Princese iespieda muļķītim pierē savu zīmi un sacīja: "Atnāc rītu agri pie manis, tad mēs taisīsim kāzas un tu būsi mans vīrs."

Kad muļķītis bija izrunājies, viņš sēdās uz zirga un jāja lejup. Dimanta zirgs muļķīti nonesa atkal mežā, kur viņš noģērba savas greznās drēbes un palaida zirgu vaļā, kas tūliņ nozuda mežā. Muļķītis uzvilka atkal savas vecās drēbes, paņēma sēņu vāceli un gāja uz mājām. Mājās muļķīša brāļi bija jau pārnākuši un sarunājās, kas tas tāds esot bijis, kas uzjājis glāžu kalnā. Muļķītis gan visu saprata, bet nekā nesacīja. Te viņš iedomājās, ka brāļi ieraudzīs viņam uz pieres princeses zīmi, viņš steigšus izgāja ārā un nosmērēja pieri melnu, lai zīmes nevarētu pazīt.

No rīta muļķītis gāja pie princeses atkal ar savām vecām drēbēm, No iesākuma princese viņu nemaz nevarēja pazīt, bet kad ieraudzīja viņam pierē savu zīmi, tad tūliņ atcerējās. Muļķītis nu apprecēja skaisto princesi un palika par tās zemes ķēniņu, bet gudrie brāļi nekā nevarēja izdarīt ar savu gudrību.