21. A. 530. Andrs Ziemelis no Bertas Antenes Smiltenē.

Tēvam bīši trīs dēli, abi vecākie bīši prātīgi cilvēki, bet jaunākais bīš padumš un tāpē šo iesaukuši par Muļķīti.

Tai pašā valstī, kur tēvs dzīvāš, bīš ķēnīc, kam bīsi varēn smuka meita. Reiz ķēnīc savu meitu uzvedis glāžu kalnā un izlaidis ziņu, ka šis princesi atdošot tam par sievu, kas varēšot glāžu kalnā uzjāt. Nu nākuši no malu malām visādi prinči un augstmaņi, visi jāši kalnā, bet nevienc nevarēš kalnā augšā tikt.

Pa tam Muļķīša tēvs palicis slims un nomiris. Ka šis vē uz nāves vietas gulēš ta piekodināš visim dēlim, lei šo pirmās trīs naktis kapsētā vaktējot. Dēli apņēmušies ar'. Vecākais dēls vaktēšot pirmo nakti, vidējais otru nakti un Muļķīts vaktēšot pēdīgo nakti.

Ka tēvs bīš pagalam un aprakts, ta pirmā na;ktī bīš jāvaktē vecākam dēlam, bet šim sameties balles iet naktī uz kapsētu, un šis pierunāš Muļķīti, lei ejot šā vietā. Muļķīts aizgāš ar'. Viņš sēdēš pie tēva kapa un vaktēš Ap pusnakti kaps taisījies vaļā un tēvs iznācis no kapa ārā. Viņš iedevis Muļķīšam kapara zirgu un sacīš, lei vedot uz māju, liekot stallī iekšā un barības tam zirgam nevaigot. Bet lei tik šis nevienam nekā nesakot. Muļķīts arī darīš, kā tēvs šim vēlēš.

Otru nakti bīš jāiet akal vidējam uz kapsētu. Bet tam akal tā pati nelaime -- varēn bailes iet un šis pierunāš akal Muļķīti; lei iet šā vietā. Muļķīts aizgāš ar' un vaktēš jau otru nakti. Ap pusnakti akal tēvs nācis no kapa ārā un iedevis Muļķīšam sidraba zirgu. Tēvs akal stāstīš, ka zirgam nekādas barības nevaigot un lei nevienam nestāstot, ka šim tads zirgs esot.

Trešo nakti bīš jāiet Muļķīšam pašam. Muļķīts akal aizgāš un vaktēš tēva kapu. Ap pusnakti akal tēvs no kapa ārā un iedo Muļķīšam dimanta zirgu un saka, lei zirga nebarojot un nevienam nerādot. Muļķīts aizvedis zirgu mājā un nevienam nerādīš.

Kā nu tā vaktēšana bīsi garēm, ta abi vecākie brāļi nosprieduši izprovēt roku un jāt glāžu kalnā. Abi savus zirgus no staļļa ārā, seglus mugurā un aizlaiž, ka zeme vie norīb. Muļķīšam ar' gribējies redzēt, kā brāļi jās kalnā, tas uz klēti prom, uzraušas uz klētsaugšas un pa lūku lūrās. Brāļi piejāši pie glāžu kalna un iāši augšā. Šie pajāšies tādu aabalīnu un ta zirgi akal š]ūdēši apakaļ. Muļķīts visu pa lūku noskatījies. Drīz vie brāļi akal bīši apakaļ un ņēmušies zirgus asus kaldami, lei rītdienā akal varētu provēt roku.

Rītīnā akal abi brāļi aizjāši. Muļķīts palicis vienc pats vie mājā un domāš: "Pag', provēšu es ar' roku! Man tak ir trīs tādi zirgi, kā nevienam."

Nu Muļķīts paslepšu vie kapara zirgu no staļļa ārā, kāp tik mugurā un laiž prom. Bet kā Muļķīts kapara zirgam uzkāpis. mugurā, tā šim ar nezin no kurienas gadīšās augstmaņa drēbes mugurā un nu Muļķīts augstmanis, kas augstmanis. Šis nu ar laiž uz kalnu un kā drāž augšā. tā gandrīz līdz puskalnam augšā gan. Bet ta zirgs sācis neganti šļūdēt un nošļūdēš akal apakaļ. Muļķīts jāš uz māju. Bet kā šis tiek pie mājas, tā vairs ne zirga, ne augstmaņa drēbu.

Rītīnā akal Muļķīits, nevienam nezinot, aizgāš uz stalli un kāpis sidraba zirgam mugurā. Kā šis zirgam mugurā, tā pašam akal sidraba drēbes mugurā un nu Muļķīts princis gatavais.

Kā Muļķīts ticis pie kalna, tā drāzis tik kalnā augšā. Bet gluži augšā vis neticis, zirgs akal sācis šlūdēt un nošļūdēš apakaļ. Nu, nekā ko darīt, jāgaida akal rītdiena.

Rītīnā nu Muļķīts jāš ar dimanta zirgu. Kā šis dimanta zirgam mugurā, tā pašam akal dimanta drēbes un Muļķīts nu princis, kas princis. Kā Muļķīts piejāš pie kalna, tā vienā ņēmienā bīš kalnā augšā. Princese bīsi varēn laimīga, nomaukusi sev no pirsta gredzenu un uzmaukusi Muļķīšam pirstā. Bet Muļķīts jau ilgi kalnā nepalicis, jāš tik akal zemē un uz māju prom.

Mājā Muļķīts nelicies ne zinis un nevienam nekā nestāstīš. Bet ko, šim tak bīš pirstā princeses dotais gredzenc, to nu šis nedrīkstēš nevienam rādīt. Muļķīts aptinis ap pirstu lupatu, tā kā gredzenc vais nebīš redzams, un dzīvāš tik mierīgi prom.

Ķēnīc gaidīš vienu dienu, gaidīš otru dienu, bet princis, kas kalnā uzjāš, kā nenāk, tā nenāk. Nu viņč ņēmis zaldātus un stelēš pa malu malām, lei meklē rokā, kam pirstā ir prinoeses gredzenc. Zaldāti izgāši malu malas un valstu valstis, bet tāda, kā nav, tā nav. Ko nu? Gāši apakaļ pie ķēnīna un stāsta, ka tāda nekur nav. Nu ķēnīc stellēš šos akal apakaļ un pavēlēš, lei iet no mājas uz māju, no būdīnas uz būdīnu un lei apskata visus no vietas un lei tikmēr nenāk apakaļ, kamēr tas nav rokā, kam princeses gredzenc pirstā.

Zaldāti izgāši malu malīnas, bet tāda nav un nav. Pēdīgi šie ar ienākuši tai mājā, kur Muļķīts dzīvāš. Zaldāti papriekšu apskatīši abus vecākos brāļus, bet šiem nebīš princeses gredzena. Nu ņēmuši Muļķīti priekšā.

Vienc pamanīš, ka Muļķīšam vienc pirsts aptīts ar lupatu, un tūlī prasīš, kas šim tur esot, ka pirsts ar lupatu aptīts. Muļķīts meloš, ka pirsts esot pušu, tāpē ar lupatu aptīts. Bet zaldāti neticēši un vēlēši, lei parādot to pušumu. Muļķīts gan negribēš, gan negribēš, bet nekas nelīdzēš - bīš vie jārāda. Ka nu noņēmuši lupatu, tā princeses dotais gredzenc ar tūlī bīš redzams.

Nu zaldāti tūlī veduši Muļķīti pie ķēnīna un ķēnīc atdevis Muļķīšam princesi par sievu. Abi dzīvāši ķēnīna pilī laimīgi un laikam vē tagad dzīvājot, ja vie jau neesot nomiruši.