23. A. 530. N. Ģerbaševskis no Andrieva Tuntuļa Rēzeknes apr., Unguru pag.

Reiz vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Viņu iesaukuši par Pelnrušķi, tāpēc ka tas arvien pelnos rušinājies. Reiz tēvs saslimis uz miršanu. Priekš nāves viņš vēl teica dēliem, lai vecākais sargātu viņa kapu pirmo nakti, vidējais otru un Pelnrušķis trešo nakti. To teicis tēvs nomira.

Tēvu paglabāja un sāka dzert bēres. Šinī naktī vajadzēja iet vecākam dēlam uz kapu, bet tas negāja, un viņa vietā aizgāja Pelnrušķis. Pienāk pusnakts, uzceļas tēvs un sauc vecāko dēlu neviens neatbild. Nu tēvs sauc bēdīgi: "Vai tad neviens nav atnācis?"

Tad atbild Pelnrušķis: "Es tēt, esmu atnācis!"

Tad tēvs saka uz muļķīti: "Tu, dēls, vairs nebūsi muļķītis, bet gudrs. Tu būsi daudz gudrāks kā tavi brāļi."

To teicis tēvs pazuda. Pelnrušķis neko. Aiziet mājās. Otrā dienā vecākie brāļi prasa, ko redzējis, bet Pelnrušķis daudz neko neatbild.

Otrā naktī jāiet vidējam brālim uz kapu, bet viņš, tāpat kā vecākais brālis, neiet, un viņa vietā aiziet Pelnrušķis. Pienāk pusnakts, tēvs uzceļas un sauc vidējo dēlu. Neviens neatsaucas. Tad viņš bēdīgi saka: "Vai tad neviens nav atnācis?"

Atsaucas atkal Pelnrušķis. Nu tēvs paliek ļoti priecīgs un saka: "Tu, dēls, paliksi daudz skaistāks un staltāks nekā tagad esi."

Pēc tam viņš pazuda. Trešā naktī atnāk muļķītis savu nakti. Pusnaktī uzceļas tēvs un saka: "Tagad, mans dēls, es tevi algošu par sargājumu. Ķēniņš izsludinās precības. Kas varēs uzjāt stikla kalnā un noņemt no princeses pirksta gredzenu, tas paliks par viņas vīru un nākošo ķēniņu. Tavi brāļi arī še jās, bet tevi atstās mājā. Tev vajadzēs no pelniem linsēklas izlasīt. Še tev sudraba stabulīte. Pelnus ar linsēklām saber sietā un piesit tam ar stabuli, tad pelni izbirs un paliks tikai sēklas. Tad, ja tu vienreiz pūtīsi stabuli, atskries sudraba zirgs ar sudraba segliem, drēbēm un ieročiem; ja divas reizes pūtīsi, tad atskries zelta zirgs, un ja trīs reizes, tad dimanta."

Tad tēvs pazuda. Pēc kāda laika notika, tā kā tēvs bija sacījis. Ķēniņš izsludināja, ka atdos savu meitu tam par sievu ,kas uzjās pie tās stikla kalnā. Abi brāļi arī aizjāja uz stikla kalnu , bet Pelnrušķi atstāja mājās, lai tas iztīrot no pelniem linsēklas. Pelnrušķis tikai piesita ar stabulīti un sēklas iztīrījās. Tad viņš izgāja ārā un pasvilpa vienu reizi. Atskrēja sudraba zirgs. Pelnrušķis apģērbās sudraba drēbēs, apjoza sudraba zobenu un aiz jāja. Kalnā jāšana jau bija iesākusies, bet neviens nevarēja tur uzjāt: visi atslīdēja atpakaļ. Te parādījās sudraba jātnieks un uzjāja kalnā vienu trešo daļu. Tad tas apgriezās un atkal aizjāja.

Atnāk mājās gudrie brāļi un redz, ka pastarītis sēd savos pelnos. Tas nu jautā: "Nu, brālīši, ko redzējāt?"

Šie nekā neatbild, bet tik savā starpā sarunājas par sudraba jātnieku. Otrā dienā vecākie brāļi aizjāj atkal, atstādami jaunāko pie sēklām. Pelnrušķis iztīra sēklas, iziet laukā un tagad pastabulē divas reizes. Atskrien zelta zirgs. Pastarītis apģērbjas zelta drēbēs un aizjāj uz kalnu. Nu viņš tiek līdz pusei kalnā un tad atjāj atpakaļ mājās, noģērbjas un nosēžas savā vecā vietā.

Atnāk trešā diena un vecākie brāļi atkal aizjāj. Pelnrušķis ātri iztīra sēklas, iziet ārā un pastabulē trīs reizes. Atskrien dimanta zirgs. Muļķītis apģērbjas dimanta drēbēs un aizjāj. Tagad viņš uzjāj kalnā, paņem princeses gredzenu un aizjāj mājās.

Paiet daudz dienu, bet uzvārētājs nerādās. Tad ķēniņš pavēl kaŗavīriem to uzmeklēt. Viņi ar' atrod Pelnrušķi un aizved to pie ķēniņa. Princese viņu vairs nepazīst, bet par sievu pie tā jāiet, jo gredzens ir muļķītim.

Pašā kāzu rītā, kad jābrauc uz baznīcu, muļķītis atsauc sudraba zirgu. Visi acis vien ieplēš redzēdami tādu lepnu jātnieku. Pie baznīcas Pelnurušķis pasauc zelta zirgu. Visa baznīca sāk spīdēt no muļķīša zelta apģērba. Pēc laulībām brauc jaunais pāris uz mājām.

Otrā dienā ķēniņš sarīko medības. Nu atsauc Pelnrušķis dimanta zirgu. Visi acis vien izpleš no brīnumiem. Tad ķēniņš rīko tādas dzīres, kādas vēl nekad nav bijušas un kādas ar nekad vairs nebūs. Un Pelnrušķis valda, varbūt, vēl šodien, ja nav miris.