24. A. 530. St. Uļanovska Viļānos. Zbior wiadomos'ci do antropologii krajowej. T. XVIII, 29 (24).

Bjeja tāvam treis dāli: div gudri, trešs duraks. Tys tāvs nūmyna i lyka mierdams vysim trejim pa naktjai iz juo dūbis [dobes, kapa] puorgulāt, pjec bjēru jau, ka jū paglobuos.

Ka jū paglobuoja, to vaidzjēja vacuokam īt iz kopim; a jis bjeidās i prosa duracjeņu, kab jis ītu iz juo vītu. A duracjeņč palnūs gulēja, vut's [utis] kova i nobu ar krepječim [šņurguļiem] mozuoja [staipīja]. Jis nazabjeida nikuo, nūguoja iz kopim i guļ. Ap pušnakts cjeļas tāvs nu dūbis i īdūd jam vara zyrgu i soka tai: "Tjei vacuaka bruoļa laimja, a ka jis nava pats atguojis, to es tjev atdūšu. Pajem tu ituo zyrga, a kai tjev vaidzjēs jū, izej uorā, apsagrīz treis reizis iz pādas, aizsvilp - jis atskrīs. Tūŗeiz īlīņ jam kairajā [kreisajā] ausī, par lobū izlīņ, to tjev byus vysys drābis vara, i sadli, i pjeicka, i kuapslys - vyss vara."

Tāvs īleida dūbjā atpakaļ, a duracjeņč nūguoja iz sātu.

Iz ūtris nakts vaidzjēja īt vidiškjējam. bet jis bjeidās i prasjēja palnuruškys, kab ītu iz juo vītu. Jis nūguoja. Ap pušnakts izleida tāvs nu dūbis, īdjevja jam sudobra zyrgu i pascjēja, ka tjei vidiškuo bruoļa laimja. "A ka šys nava atguojis, to byus djēj tjevis."

Lyka jam taipat izīt uorā, ka vaidzjēs zyrga, apsagrīzt treis eizis iz pāda, aizvilpuot, par kairū ausi īleist, par lobū izleist, i byus sudobra drābis patim, a zyrgam sudobra sadli, i kuopslys, i pjeicka.

Iz trešys nakts nūguoja jau tys duraks aiz sjeva, i tāv s īdevja jam zalta zyrgu. .

I bjeja tamā kjēnistī kjēniņč, i bjeja jam vīna mjeita. Vot jis padjevja ziņi vysim, ka jis grib tū mjeitu pi vjeira izdūt. Pajēmja, pataisjēja augstu, augstu stykla kolnu - divpadsmit vjerstu augstumā, izsādynoja tī viersā sovu mjeitu i pīscjēja, kab vysi par treis dīnys iz tuo kolna juotu. A tys, kas izjuos, nūmauks jai nu piersta zalta gradzynu un jū pabučuos, tys jū pajims par sīvu.

Ka atguoja jau tjei dīna, tī bruoļi gudrī sazaladās [sataisās] i juoj, jis prosās: "Pajemīt i maņa leidza, bruoleiši!"

Vot jī izlomuoja jū, poši nūjuoja, a jū pamjeta sātā. Jis izguoja uorā, treis ŗeizis apsarīzja iz pāda, aizsvilpa i atskŗāja jam vara zyrgs, - par kairū ausi īleida, pa lobū izleida i izzataisjēja cīši šmuks puiss ar vara dŗābim, - sāda iz zyrga i nūjuoja. Juo zyrgs mudris, dadzyna bruol's sovus, sadevja jīm ar pjeicku par koklu i nūjuoja pa cjeļu. Vysi cīši nūzabŗeiņāja, ka taidu nabieja vjāļ redzjējuši. Jis kai skrāja, tai četri vjersti izskŗāja iz tuo kolna, apsagrīzja zyrgu i pa tīm ļaudim jis izgaisa. Atjuoj iz sātu, licīs iz cjepla i guļ.

Atjuoja i bruoļi i stuosta, ka nizkaids, naradzāts bjejis, "taidas dŗābis šmukas, pats taids i zyngs i nikas jū nazynuoja, jis i izgaisa."

Iz ūtris dīnys bruoļi otkon juoj, a palnuruška prosās: "Pajemīt i maņa leidza, bruoleiši!"

Jī izzasmjāja nu juo i aizjuoja poši. Vot jis izguoja uorā, aizsvilpuoja i atskŗāja jam sudobra zyrgs, -- pa kairū ausi īleida, pa lobū izleida i nūjuoja ar sudabra dŗābim - i sadli, i kuopslys, i pjeicka, vyss sudobra, a jis pats vjāl šmukuoks kai vakar bjeja. Dadzyna bruoļu, sadjevja par koklu ar pjeicku, - kai skŗāja iz tuo kolna, tai iz ostonu vjerstu izskrāja, - apsagrīzja i pa cjeļu iz sātu, īsaroka palnūs i guļ.

Atjuoj bruoļi i navar izzalīleit, kaids tys bjejis par šmuku, i zyrgs sudobra, i dŗābis, i vyss kas sudobra. "Kai skŗāja, tai da pus kolna izskrāja." Vys stuosta ap itū puisi.

Iz trešys dinys bruoļi juoj otkon, a jis i naprosa jau, kab jū jimtu. Ka jī izjuoja, jis tiuleņ īt uorā, apsagrīzja treis ŗeizis iz pāda, aizsvilpa i atskŗāja jam zalta zyrgs. Jis pa kairū ausi īleida, pa labū izleida i izzataisjēja par taidu šmuku puisi ar zalta drābim, ka vysā kjēnistī taida šmuka nabjeja. Dajuoja da tuo kolna, ka rozdzyna zyrgu, kai skŗāja, a ŗeizi iz ous kolna izskŗāja. Kai skŗāja ūtru ŗeizi, tai viersum iz kolna izskŗāja, kjēniņa mjeitu pabučuoja, gradzynu jai pajēmja, iz piersta sjev uzmaucja, apsagrīzja zyrgu, nu kolna nūskŗāja i pa ļaužu vydu i izgaisa.

Atjuoj bŗuoļi iz sātu i breinīs, nu kitrīnis jis taids atsarads, i kur jis palyka, i nikas juo nazyna. A tys duracjeņč pajēmja i rūku ar skustjeņu apsjāja, lai nikas naradz, ka jam gradzyns iz piersta. Vaicoj bruoļi: "Kam tjev rūka apsīta?"

A šys cierts molku, īcierts rūkā.

Iz reita syuta jam kjēniņč pa vysu kjēnisti, lai mjeklej, por kuo byus kjēniņa mjeitys gradzyns iz piersta. Mjeklej i mjeklej, navar nikur atrast. Cik dīnu mjeklēja - navaida. Vot lyka kjēniņč mjeklēt pi vysu puišu, iai byus kaids, voi boguots, voi bjednys, šmuks - našmuks, kungs, voi mužiks, kab sjev kuram rūkas pazavārtu.

Atīt iz tīm bruoļim, apsavjer jūs rūku i ŗadz, ka trešs bruols iraida, līk jam atīt, a tī bruoļi gudrī soka: "Pamjatīt jū! Jam nava gradzyna, jis duracjeņč, jis, palnūs apsaracs, guļ, vuts kaun i ar krepječim nobu smjārej!"

Jī soka: "Tys nakas! Šy navar nivīna atstuot!"

Vjeras, ka jam rūka apsīta - atraisa skustjeņu i ŗadz gradzyns iz piersta. Gribjēja jū izmozguot i salaidjēt [sataisīt], kab iz kjēniņa nūvjast, a jis soka, ka navajaga. Izguoja, treis ŗeizis apsagrīzja iz pāda, aizsvilpa i atskŗāja zalta zyrgs. Jis īleida kairā ausī, pa lobū izleida i izzataisjēja par pati šmukuokū puisi iz vysa pasauļa ī tai nūjuoja lauluotūs. I es iz kuozu bjeju, jēžu un dzēru; pa lyupom tjecjēja, mutjā ni lasjeitis nabjeja.