25. A. 530. Skolnieks J. Nidre Eglūnā. N. Rancāna kr.

Senejūs iaikūs dzeivuoja vīns tlvs, kam beja treis dāli: divi gudri, vīns muļkis. Kad tāvs beja jau uz nuoves gultas, tad viņš sacēja, kod šis nūmieršūt, tod lai kotrs dāis sovu nakti pēc kuortas sorgoj viņa kapu. Kod tāvs jau beja paglobuots kopūs, tod dālim beja juoīt pēc tāva pīsacējuma sorguot. Vacuokajam dālam vajadzēja īt paprīkšu, bet viņš padūmuoja, kai tī uz kopim vysu nakti byut, var kas sabaidēt - ..lobuok syutēšu jaunuokū bruoli, muļki."

Kad atguoja vokors, vacuokais bruolis soka uz muļka: "Ej, bruol, tu munā vītā uz tāva kopu. Es navaru, es asmu šūdīn slyms."

Muļkis nagrib īt, bet bruols uzklīdza, lai īt, "citaidi byus tev pavysam slykti."

Muļkis paņam sovu nazi un aizīt. Aizguojis uz kopu, tyulen pīgrīze reikstīšu, kurom vāluok nūasinuoja obējus golus, un pīspraude vysapleik sevis. Kod jau nuoce dziļa nakts, tod suoce muļkam īt mīgs, bet jis kai tikai snauzdams palīc golvu uz zemi, tai tyulen duruos reikstes mīsā. Tai muļkis naaizmyga leidz pat pusnaktei. Pošā pusnaktī sazacēla lels vējs un pīsacēlēs ari tāvs nu kopa un soka: "Voi te muns vacuokais dāls?"

Muļkis atbild: "Te, tēt."

Tad tāvs paņēma skaistu stabulīti un kai tymā īpyuta; tyulen atskrēja skaists zyrgs ar zalta sadim un īmovim. "Še dāls tev šitei stabulīte, un kod tikai tev vajadzēs, tyulen papyut šimā, tad atskrīs šitis zyrgs un ari skaists apgērbs byus zyrgam uz mugoras."

Šitū vvsu tāvs dālam izstuostījis, pasacēja: "Ar Dīvu", īguoja atpakaļ kopā un zyrgs ari aizskrēja prūjom.

Reitā muļkis, saleicis un treisēdams, īt īkšā ustobā. Bruoļi vaicoj: "Nu, kū loba redzēji par nakti uz kopa?"

Muļkis treisūšā bolsā atbild: "Ap pašu pusnakti k ai saskrēja vysi jai.nni gori, kai ņēma mani pērt - cik [tikko] dzeivs palyku." Bruoļi pazasmējas un runoj sovā storņā: "Lai syt, navaidzēs myusim baruot juo."

Ūtrā vokorā vajadzēja īt vidējam bruoļam tāva kopa sorguotu, bet viņš naīt, syuta otkon jaunuokū bruoļi, lai tys ītu. Bet muļkis nagrib īt, tod bruoļi pīspīž jū ar varu, lai īt.

Muļkis aizguojis uz kopu, taipat kai pirmā dīnā, pīsprauž reikšu, lai naaizsnaustu. Ap pošu pusnakti sasacēļas lels vējs un otkon pīsacēlīs tāvs vaicoj: "Voi te muns vidējs dāls?"

"Te, tēt!" atbild muļkis.

Tāvs paņēme sudobra stabulīti un kai tikai papyuta jimā, tai tyulen atskrēja skaists sudabra zyrgs, ar sudobra īmovim un saglim. "Še tev, dāls, šitei stabulīte. Kai tik tu jimā papyussi, tai tyulen atskrīs šitis zyrgs." Tad atteica: "Ar Dīvu," un aizguoja kopā gulātu.

Muļkis reitā īt uz ustobu otkon saleicis, un kod bruoļi kuo vaicoj, viņš soka, ka viņš ešūt stypri sasysts un ari nūsalis par nakti. Lai laižūt jū tikai uz cepļa. Kod atguoja vokors, tod muļkis prosa bruoļim, lai viņi šūnakti par jū pasorguojūt, bet bruoļi nagrib i klausītīs.

Muļkis vokorā aizguojis uz kopim, taipat kai cytus vokorus, apspraude reikstes apkuort sevim un gaidēja pusnaktes. Ap pusnakti pīsace tāvs ar vēju un vaicoj : "Vai te muns jaunuokais dāls?"

"Te, tēt!" muļkis atbild.

Tad tāvs paņēme vara stabulīti un kai tik īpyuta, tai tyulen atskrīn skaists vara zyrgs ar vara īmovim un saglim. Tad tāvs sacēja uz muļki: "Še tev, dāls, šitai stabulīte, un kai tik tu jimā papyussi, tai tyulen atskrīs uz tevim šis zyrgs."

Tāvs atteice: "Ar Dīvu!" un aizguoja atpakaļ kopā gulātu. Nyu muļkis dabuoja kuorkla mizeņu, nūveja nu tom saitīti. savēre uz juos vysas treis stabulītes un palyka zam sveitas, lai bruoļi naredz.

Reitā aizguoja uz muojom, izleida uz cepļa un stuosta bruojim, ka šū nakti ļauni gori jū cik dzeivu pamatuši.

Pēc nazkaida laika kēniņš apziņoj vysā sovā valstī, ka viŗram ešūt meita, kuru viņš gribūt apprecinuot koč ar kaidu veiru. Meita stuovēs stuova kolna golā un kas pījuos un pajems gradzynu nu juos piersta; ar tū dzers kuozas.

Ūtrā reitā oba divi vacuokī bruoļi nu reita agri sasataisa ceļā, apvalk lobuokus drēbes, uzlīk caunu capures, sāstās tāva kumeļim mugorā un juoj uz kēniņa pili.

Muļkis ari daudzi nadūmoj, kai tikai bruoļi nūjuoj, tai tyulen viņš uorā, papyuš ar vara stabulīti un te uz reizes - kur beja nabeja - vara zvrgs kluotu. Zyrgam uz mugoras skaistas kunra drēbes, kuras jis apvylka mugorā, tad palaide taišņi uz ķēniņa pili. Bruoļus muļkis apdzyna pusceļā, īsyta jīm pa reizei ar puotogu un aizauļekšuoja uz kēniņa pili. Bruoļi nūsabeida un dūmuoja: "Kaids te lels kun gs! Kai mums nabogim tykt uz kolna ar sliktim zyrgim?" Nu pusce]a jī laiduos uz muojom.

Muļkis kai juoja, tai uzjuoja leidz trešai daļai kolna. Tad grīzēs atpakaļ un juoja uz muojom.

Par nagaru laiku ari bruoļi kluot. Kad viņi īguoja ustobā, tad tyudeļ suoka stuostīt par tū kungu, kurs uz ceļa jūs apdzinis un arī īsyts šīm pa reizei. Muļkis nu cepļa uzsauc: "Var byut es tur beju!"

"Klusi!" klīdz bruoļi, smīdamīs par muļka nagudru runu. Ūtrā dīnā bruoļi otkon taisuos uz kēniņa pili, muļkis arī soka, lai bruoļi paņamūt šū leidza, bet bruoļi uzklīdz: "Guli labuok uz cepļa! Kū tu tur darēsi, muļks byudams?"

Bruoļi apsagloj kumeļus, uzlik caunu capures, paņem peickas un aizjuoj.

Muļkis ari nu cepļa zemē, paņem sudobra stabulīti un, izguojis nu ustobas kai papyute, tai tyulen atskrēja sudobra zyrgs. Muļkis paņēma nu sadlu drēbes, apvylka sev mugorā, tad paņēmis peiku, laidās ceļā. Bruoļus muļkis apdzyna pusceļā, īsyta viņm ar peicku pa reizei un aizaulekšuoja uz kēniņa pili.

Muļkis kai lēce, tai dalēce puskolnā, tod grīzēs atpakaļ un aizjuoja uz muojom. Bruoļi atbraukuši stuosta, ka šūdīn ešūt bejs vēl leluoks kungs kai vakar. Šī raudzējuši gon juot uz kolna, bet nikuo. Zyrgi pīkusuši un tad viņi grīzušīs uz muojom.

Trešajā dīnā bruoļi otkon sasagluoja sovus kumeļus un aplykuši caunu capures, laidās ceļā.

Pēc nagara laika muļkis izguoja nu ustobas un, paņēmis zalta stabulīti, kai papyuta, tai tyulen atskrēja zalta zyrgs. Muļkis, paņēmis nu sadlu drēbes, apvylka sev mugurā, tad paņēmis puotogu, laidēs ceļā. Aizjuojis pi kolna, kai lēce, tai pošā augšā ar vīnu ruovīnu. Tod paņēmis nu meitas gradzynu, aizjuoja atpakaļ uz muojom. Bruoļi atjuojuši muojuos stuosta, ka taids kungs juojis ar zalta zvrgu, kurs ari paņēmis gradzynu nu kēniņa meitas piersta.

Muļkis nu cepļa klīdza: "Varbyut es tys beju!"

"Klusi, muļkis!" uzklīdza bruoļi, "guli lobuok uz cepļa un narunoj par taidim nīkim!"

Par nedēļu laika vysim valdzēja saīt pi kēniņa pils, lai maklātu gradzynu. Ari bruoļi taisījās celā un kod jī beja izjuojuši nu muoju, tod muļkis juoja bruoļim pakal. Pī kēniņa pilī redzēja, ka muļkim ir kēniņa meitas gradzyns. Nyu sataisēja boguotas kuozas un jaunuokais bruolis dzeiuoja laimīgi ar kēniņa meitu.

Piezīme. Tādu pašu pasaku uzrakstījusi skolniece A. Skromaņa Eglūnā. P. Š.