26 A. 530. A. Smagars Līksnas pag.

Vīnam tāvam beja treis dāli: divi gudri, trešais muļkis. Tāvs beja ļūti vacs un dreiž nūmyra, mierdams viņš teica: "Muni meiļī bārni, jyus kotrs vīnu nakti ejīt sorguot munu kopu."

Šūs vuordus runuodams tāvs nūmyra. Pyrmū vokoru muļkis prosa nu bruoļim: "Meiļī bruolīši, kurs nu mums īs šūnakt tāvu sorguot?"

Bruoļi jam soka: "Ka tu esi muļkis, tod vari īt."

Muļkis ari nikuo nasoka un īt uz kopim. Ap pušnakti tāvs izleida nu kopa un prosa: "Kurs dāls mani sorgoj ?"

Muļkis atbild: "Es trešais, muļkīts." Un tāvs atkon īlīn kopā.

Ūtru vokoru muļkis prosa nu bruoļim: "Meiļī bruolīši, kurs nu mums īs tāvu sorguot?"

Bruoļi jam atbild: "Ka tu esi muļkis, tod vari īt."

Muļkītis napretuojuos un aizīt uz kopim. Ap pušnakti tāvs izlīn nu kopa un prosa: "Kurs dāls mani sorgoj."

Muļkis atbild : "Es trešais, muļkīts." Tāvs otkon īlīn kopā.

Trešū vokoru muļkis nivīnam nikuo nasoka un aizīt uz kopim, jo zyna, ka šūnakt sorguot pīnuokas jam. Ap pušnakti nu kopa izlīn tāvs un prosa: "Kurs dāls mani sorgoj?"

Muļkis soka: "Es trešais, muļkīts."

Tāvs tagad muļkam īdūd mozu stobulīti sacīdams : "Jo tu ar šū stobulīti pošviļpuosi, atskrīs zalta zyrgs. Tu jam īlīn pa lobū ausi un tu byusi jūti skaists princis; bet jo gribi palikt, kaids beji, līn caur kreisū ausi."

Reitā muļkīts īt uz muojom. Muojuos gudrī bruoļi viņu suoc zūbuot sacīdomi: "Kū tu nūsorguoji par treis nakt's?"

Bet muļķīts nikuo naatbildēja. Pēc kaida laika tuos molas kēniņš nūdumuoja sovu meitu apprecēt. Kēniņš meitu uzsādynuoja uz augsta stykla kolna, un izsludynuoja jaudim: "Kas uzjuos uz stykla kolna un nūņems meitai nu rūkas gradzynu, tys varēs meitu ņemt sev par sīvu un palikt par kēniņu."

Meitas tāvs beja jau vacs un naspēja valdīt. Vysi prinči, muižnīki un ari zemnīku dāli pirka lobus zyrgus, un kaustīja ar tārauda pokavim. Nuokūšā dīnā gudrī bruoļi nūdūmuoja dūtīs uz kēniņa pili, un izmēginuot sovu laimi. Bet muļkītis rauduodams lyudzēs nu jīm, lai ari viņu ņem leidz, bet bruoļi paņēma sīkas lynsāklas, samaisīja ar palnim un soka: "Kod tu lynsāklas izlasīsi nu palnim, varēsi juot uz uoža."

Tikkū bruoļi aizjuoja, muļkīts sašvilpuoja sovā stobulītē, un tyulin atskrēja zalta zyrgs un prasīja muļkīšam: "Kas tev kait, ka tu taids bēdīgs?"

Muļkīts izstuostīja, ka viņš gribējis juot ar bruolim leidz, bet viņi nav viņa paņāmuši, bet uzdavuši izlasīt sīkas lynsāklas nu palnim: tod tik es varēšūt ar uozi juot.

Zalta zyrgs py ute palnūs un lynsāklas vysas atdalījuos ņu palnim, tod jis socīja: "Līn man tik caur lobū ausi."

Muļkīts ari izleida pa lobū ausi un palyka ļūti skaists princis, drēbes nu vīna zalta, zyrga'm prīškā mēness, pokralā saule. Muļkīts devjās ceļā un dreiž vīn panuocja sovus bruoļus. Muļkīti īraudzījuši. viņi bāga nu ceļa, bet muļkīts viņim lobi vīn sadevja ar puotogu un aizjuoja uz stykla kolnu. Pi kolna beja salasījīs lels pulks laužu, viņi vysi skatījuos, kai prinči juos uz stykla kalna. Bet nivīns naspēja pat ieidz puskolnam uzjuot. Te uzreiz ļaudis suoc klīgt un skatītīs uz vīnu princi, kurs pašreiz juoja uz kolna. Vysi ļaudis jam suoka klīgt, ka princese pīdarūt saules un mēneša prinčam. Bet mulkīts grīzja zyrgu a tpakal. nadajuojūt leidz princesei nazcik osu.

Muļkīts juoja uz muojam, ceļā viņš panuocja sovus gudrūs bruoļus un krītni sadeva jīm ar puotogu. Muojuos muļkītis izleida zyrgam caur kreisū ausi un palyka taids, kaids bejis. Par nagaru laiciņu bruoļi puornuok muojuos tikkū dzeivi.

Nuokūšā dīnā gudrī bruoli nūipierka cytus zyrgus, apkaustīja tūs ar tārauda pokovom un gribēja jau laistīs ceļā, bet mulķīts otkon lyudzja rauduodams, lai viņu ņem leidzi. Bruoli soka: "Ak, muļkis šis, ar mums grib juot! Mums gudrim vīns princis ar sauli un mēnesi muguru nūecēja, bet tevi, mulki, pavysam nūsystu."

Un bruoli pagēvma divus sīkus lynsāklu, sajaucja ar palnim un teica: "Jo šuos lynsāklas izlasīsi nu palnim, tod vari ar uozi juot." Tikkū gudrī bruoli aizjuoja, muļkīts pašvilpa sovā stobulītē un tyulen atskrēja zalta zyrgs un prasīja: "Kuo tu taids nūskumis, kas tev kait?"

Bet muļkīts soka: "Man bruoļi lyka div sīkus lynsāklu izlosīt un palnim, un tod tik varēšu juot ar uozi."

Zyrgs tyuliņ pyuta palnūs un vysas lynsāklas atsadalīja. Zyrgs soka tod uz mulki: "Līn man dreižuok caur lobū ausi un juosim prūm, jo šūdin mums ir juosasnīdz kolns un juonūjem princesei gradzyns."

Un mulkītis izlīn caur lobū amsi un palīk par skaistu princi ar mēnesi prīkšā un ar sauli pokoļā. Viņš dreiž panuok gudrūs bruoļus un sadūd viņim ar puotogu. Nūjuojis pi stykla kolna, muļkīts tyulen devjās kolnā un dreiži sasnēdzja kolna viersyuni. Nūņāmis princesei gradzynu nu piersta, viņš viņu nūskūpstīja un devjās lejā. Ļaudis vysi saua: ura! un dūmuoja, ka skaistaij princis juos uz kēniņa p ili, bet mulkīts tik laidja uz muojom. Izleida zyrgam caur kreisū ausi un palyka kaids bejis. Dreiži muojuos puorjuoj gudrī bruoli. Muļkīts nu v iņim prosa: "Kai, meilī bruolīši, sasnēdzjāt stykla kolna golu?"

Bet bruoli atbild: "Kur tu sasnīgsi? Tur jau beja taids princis ar sauli un mēnesi, kurs nesēs kai vējs un mums tik stvpri sasyta ar puotogu."

Mulkīts vairuok nu bruolim nikuo naprosa, bet uzvalk princeses gradzynu pierstā un apsīn ar lupotu. Kāniņš tagad pavēl meklēt tuo prinča, kurs princesei nūņēma gradzynu. Poprīkšu puormeklēja vysus prinčus, bet naatroda. Tad puormeklēja vysus muižnīkus, bet ari naatroda. Tod nuocja kuorta zemnīkus puormeklēt. Dreiž īroduos kēniņa karaveiri arī pi gudrū bruolu, lai viņus puormaklātu. Obus gudrūs bruolus puormeklēja, bet naatroda, tod prasīja: "Vai jums vairuok nav bruolu?"

Gudrī bruoli soka: "Ir vīns muļkis, kurs caurom dīnom cepļa prīkšā rušynuoj palnus."

Karaveiri puormeklēja muļkīti un atruoda pi viņa gradzynu. Viņi paņēma muļkīti un aizvedja uz pili. Muļkīts pašvilpuoja sovu zyrgu un izleida jam caur labū ausi, palyka par lūti skaistu princi. Kēniņš viņu īcēla par kēniņu sovā vītā un apprecēja ar sovu skaistū meitu. Muļkīts dzeivuoja lūti laimīgi. Es ari beju uz muļkīša kuozom, ēdju, dzēru, pa zūdu tecēja, mutē natyka.