27. A. 530. N. Rancāns Eglūnā.

Sen senejūs laikūs dzeivuoja tāvs ar trejim dālim, divi beja gudri, trešais muļkis. Šū muļki nūsauce par palnurušku, juo gūdrī bruoli juo nikur nalaide un juo dorbs beja palnus rušinuot. Tāvs jīm beja lūti vacs un slyms. Jis mierdams sacēja uz savim dālim: "Ka es nūmieršu, jyus, kai muni dāli, mani klausējāt, paklausāt ari pec munas nuoves. Kod jyus mani paglabuosit nu šās pašas dīnas vajadzēs katram pa naktei pi munas dūbes īt sādātu."

Zynoms dāli jau apsajēme, kai tāvs gribēja, un jis nūmira. Dāli sataisēja lūti boguotas bēres un paglabuoja tāvu. Atguoja vokors un vacuokajam dālam vajadzēja īt pi tāva dūbes sādātu. Tai vacuokais dāls prosa palnu ruškai: "Ej tu munā vītā, un es tev dūšu pupas ēst."

Tai palnu ruška pajēma tuos pupas, aizguoja uz kopim, atsasāda pī tāva dūbes, sēd un ād pupas. Ap stundem vīnpadsmit klausas: zeme savilņuoja, pazaškeire un izleide tāvs. Viņš jautoj: "Kas te sēd pi munas dūbes, vacuokais dāls?"

Palnuruška atbildēja: "Nav vacuokuo! Jis man īdeve pupas, lai es atsēžu par jū nakti."

Tai tāvs parunuoja ar jū un īleida atpakaļ dūbē, bet palnu ruška atguoja uz sātu. Bruoli jautuoja: "Kū tev tāvs sacēja?" Jis atbild : "Nikuo nasacēja."

Ūtruo naktī vajaga īt vidējam dālam savu nakti sādātu, bet jam bais ir sēdēt uz kopim, un taipat ari itys izdora, kai vacuokais. Palnuruška īt ar prīcu, lai dūd tiķ pupas, jis atsādās vīns pats treis naktis.

Tai jis pajēme tuos pupas, sabēre kuleitē un aizguoja otkon uz kopim. Naktī tāvs izleida nu dūbes, tyuliņ vaicoj: "Kas šūnakt sēd pi munas dūbes, vidējais dāls?"

Bet palnuruška soka: "Es sēžu." "A par kū naguoja vidējais dāls?"

"Viņš atsacēja, ka beiduos, un nagribēja īt. Jī man īdeve pupas un es ar lobu pruotu eimu, ka tik kū ēst."

Tai tāvs jam īdeva skaistus zuobakus. Sātā gudrī bruoļi vaicoj: "Kū tev tāvs sacēja?"

"A kū ta jis sacēs? Pavaicuoja, par kū tu naguoji."

Trešā naktī juoīt palnu ruškai, un jis prosa bruoļim, 1ai īdūd pupas, jo ar pupom asūt eiss laiks. Bet gudrī bruoļi atsacēja: "Kai jau palnuruška. varēsi staiguot smiltis uz kopim rušinuot."

Palnuruška aizguoja uz kopim atsasād pi tāva dūbes un raud, ka bruoļi nadūd ēst. Paguoja tys latks, izleida tāvs - klausuos

ka nazkas raud. Tāvs soka: "Voi tv, palnuruška, esi te un raudi?"

"A, kai ta man nerauduot? Bruoļi nadūd ēst."

Tai tāvs soka uz jū: "Ka tu pi munas dūbes sēdēji šituos treis maktis, to es tev īdūšu stabuleiti. Kai tik tu jimā īpyutīsi. tev atskrīs skaists zyrgs, un tu īlein jam labajā ausī, bet pa kreisū izlein, tad tu paliksi taidas skaistas kruosas kai zyrgs."

Tāvs jam īdeve vēl vīnu skreini ar dažaidim ēdīnim sacīdams: "Tev tikai vajadzēs pasacēt šitū vuordu: "Atsataisi!" jei tev atsataisēsīs; ka byusi paēdis, pasaki: "Aizzataisīs!" jei tyuleit aizzataisēsīs."

Palnuruška pabučuoja tāvam rūku un tāvs īleida zemē uz myužeigu dusu. Bet palnuruška nūskaiteja vīnu iyugšanu. nūguoja nu kopim un pastabulēja ar stabuleiti. Atskrēja zyrgs un jis sāda zyrgam mugarā un aizjuoja uz muojom. Dajuoja pi duorza, nukuope nu zyrga zemē, un pasvilpēja, tai zyrgs aizskrēja pa ceu un palnuruška ar skreini īguoja ustobā. Bruoļi jam vaicoj: "Kū tev tāvs sacēja?"

Viņš jīm atsacēja: "Ka jyus byutu nūguojuši i dzierdējši, kū jis soka."

Tod jis lykuos gulēt, bet tū stabuhiti īlyka azūtē un skreineiti palyka sev zam golvas. Kad jau beja izzagulējis, pīzacēlēs kuojuos tunpat uz cepļa bruoļim naredzūt, paklusom izjēme tū skreineiti saceidams: "Atsataisi!" Tai skreineite atsateisēja un tur vydā beja dažaidi ēdīni. Paēdis viņš pateics: "Aizzataisi," jei aizzataisēja. Nu tagad palnuruškai navaidzēja prasēt nu bruoļu, lai dūd ēst.

Pēc nagara laika kēniņš pasludina vysim ļaudim: "Kas uzjuos uz stykla klnu un paņems munas meitas zalta gradzyna, tys pajems jū sev par sīvu."

Bruoļi tyulen suoka baruot sovus zvrgus un kod atguoja kēniņa pasludinuotais laiks, bruoļi staiguoja dūmuodami ka varbyut i varēs uzjuot stykla kolnā. Viņi pajēma pašus skaistuokūs zyrgus, izvede nu klāva, apsadluoja un taisējuos juot. Palmuruška, nūkuopis nu cepļa, prosa bruoļim, lai ilaiž ari jū kaut uz slyktuokuo zvrga: "Es jau nagribu ni loba zyrga, ni lobu drēbu."

Bruoļi soka: "Zyni, kaids tavs darbs - palnus rušinuot! Ja nagribi palnu rušinuot, mēs tev īdūsim dorbu."

Vacuokais bruoļs aizguoja uz klēti, atnese lynsāklu garči un sabēre palnūs saceidams: "Ja tu izlasēsi, tod varēsi juot."

Tai bruoļi sasāda uz zyrgim un aizjuoja. Palnuruška par šalteņu izguoja uorā, izjēme savu stabuleiti nu azūtes un pastabulēja. Tvuleit atskrēja jam jūti skaists zyrgs ar sadlim - vyss zvaigznēs. Viņš davede zyrgu pi palnim, un kai zyrgs pyuta ar nuosim; tai lynsāklas izskrēja nu palnim. Palnus viņš izbēre uorā, bet lynsāklas sabēre vīnā pvurā. Palnuruška īleida zyrgam labajā ausī, izleida ra kreisū un palyka ļūti skaists puisis. Jis tyulen sāda jam mugorā, eisā laikā daskrēja pi tuo stykla kolna un uzjuoja tur lobu obolu, bet juoja mudri otkon atpakaļ uz sātu. Juodams jis ceļā satika sovus bruoļus un īpēre jūs ar sovu peicku. Atskrējis da sātai, viņš īleida kreisajā ausī un pa labū izleida, tod pasvilpa un zyrgs aizskrēja pruojom, bet palnuruška īguoja ustabā un atsagulās uz cepļa.

Par nagaru laiku atguoja bruoļi, saguoja ustabā, nūsavylkuos un suoka ēst pušdīnas. Palnuruška, uz cepla gulādams, vaicoj jīm: "Kū jyus tur redzējuot?"

Viņi iam stuosta, ka redzējuši nazkaidu puisi ar jūti skaistu zyrgu, kas jau uzjuojis lobu gobolu kolnā. Viņš soka: "Es beiu uzkuopis uz klēts jumta un vysu redzēju. Kai jyus juojuot pa ceļu, tys ar tū skaistū zyrgu pēre jyus ar peicku."

Gudrajim bruoļim šitys napatyka un jī soka: "Paga, mes tev reit īdūsim divi garči lynsāklu lasēt, to tu nakuopsi iz jumta vārdamīs, kas kū dora."

Ūtrā dīnā ari taipat vyss nūteik kai pyrmā. Atguoia bruoļi un stuosta: "Nazkaids Puisis ar ļūti lobu zvrgu atjuoja un uzjuoja jau pār par puskolnu."

Palnuruška atsasauc, uz cepļa gulādams: "Es ari redzēju. kai jyus ap tū stykla kolnu skraidējuot, un redzējxi ari, kai jyus pēre ar peicku."

Bruoļi vaicuoja: "Kur tu redzēji, jo tu lynsāklys lasēji nu palnim?"

Palnuruška atbild: "lzlasēju, eite pasavērtīs!"

Bruoļi aizguoja uz klēti, pasavēre - jā, izlasētas! Viņim beja ļūti lels breinums, kur tys muļkis var tai mudri izlasēt. Atguoja trešuo dīna un bruoļi pīber palnuruškai vēl vairuok

lynsāklu. Viņi runoj un smejas: "Myusu palnuruškai byus ra!1šonuos."

Trešā dīnā ari taipat nūtika. Palnuruška panuocja sovus bruoļus un aizjuoja jīm garom. Viņš apjuoja ap kalnu treis reizes un tod kai juoja, tai uzjuoja kolnā un pajēme ķēneņa meitas gradzynu. Kēneņa meita beja ļūti prīcīga, ka taids skaists puisis pajēme juos gradzynu. Bet palnuruška atguoja otkon uz sātu izdarēja taipat, kai pyrmojuos dīnuos. Bruoļi atguoja, stuosta vysu, kas beja nūticis. Vokorā palnuruška grib pazavērt gradzynu un tymsā pasarādēja reizi pylna ustaba gaismes. Palnuruška ūti sasabeida un bruoļi suoka uz jū buortīs: "Kū tu dari tur uz cepļa? Ustabu nūdadzinuosi."

Bet viņš pret bruoļim nasacēja nikuo. tikai guļ un šņuoc. Pēc kaida iaika kēneņš līk vysim saīt pi juo taidā un taidā dīnā. Bruoļi ari sasataisēja un īt bet pelnuruška nu cepļa lyudz, lai palalž jū ari īt da kēneņam kaut boltas maizes paāstu. Bet bruoļi suoka uz jū buortis: "Kur tu, taids muļkis, īsi? Ļauds apsasmīs un ari myusim byus kauns."

Tai palnuruška ar paklausa bruoļu. Tur kēneņa pilī saguoja visi, kēneņa meita apsaskatējuos ap vvsim, bet nav juos gradzyna. Tai vysi otkon atguoja uz sātu.

Pec tam vēļ kēniņš pasludinuoja, ka lai saīt zamuokuos škiras cylvāki: ubagi un neikuļi. Tagad palnuruška soka uz bruoim: "Tūlaik maņa nalaidēt, tagod maņa ari tur sauc."

Bruoļi prosa: "Kab tu na_saceitu, ka tu esi myusu bruoļis!" Palnuruška ari apsajēme nasacēt. Atguoja tei dīna. palnu ruška nūkaope nu cepļa ar vysim palnim un alzguoja uz kēneņu. Īguoja pilī, skatuos: pylns ]aužu. Vysi sēd kai leli kungi uz krā slim, bet jis dabuoja blučeiša, īlyka koktā un uz tuo atsasāda. Atguoja kēneņa meita, apsaver vysus, palyka pats pēdējais myusu palnuruška. Jis nūjēme tuos lupotas. jei verās, ka juos gradzyns, un suoka rauduot. Tī veini tyuleņ pīrakstēja jū, kai jū sauc un kur jis dzeivoj. Kēniņš jau nevar puorkuopt sovu sūlejumu. Tai jis palnrušku īvede atseviškā kambarī, apvylka labas drēbes un lyka jū nūzamozguot. Jis nūzamozguoja, un nyu beja skaists puisis.

Pēc kaidom dīnom visim juoīt otkon uz pili. Palnuruška aizguoja uz muojom, bruoļi skatuos: muļkis atīt skaistā apgērbā, kaida jīm nikod nav bejis. Jis īguoja ustabā, soka: "Jyus, meiļī bruoļi, turējuot mani par muļki, par palnurušku, bet izguoja pavysam cytaidi. Kēneņa meitas gradzyns beja man!"

Viņš nyu vysu izstuostēja, kū beja redzējis un darījis Bruoļi suoka rauduot un soka: "Ja, meiļais bruoļeit, mes atsavainuojam pret tevi. Tu esi desmit reizi gudruoks kai mes!"

Tad palnuruška nūcēle nu cepļa kasteiti - soka: "Atsataisi!" Kasteite atsataisēja nu bruoļi redz, ka tur ir dažaidi ēdīni un dzērīni. Jī vysi sādās pi golda un paēde.

Atguoja tei rmteiktuo kuozu dīna. Palnuruška izguoja un pastabulēja - atskrēja jam skaistais zyrgs, kuru bruoļi jau pazvna. Jis sāda uz zyrga un aizjuoja da kēneņam. Kēneņa meita izskrēja uorā sajemt kai gostu - skatuos: "Pavysam cytā apgērbā un tys pats zyrgs, ar kuru jis dalēce da manim." Tai viņa palyka ]ūti prīcīga un apsaprecēja ar skaistū puisi.

Piezīme. Ļoti līdzīgu, bet nepilnīgu pasaku uzrakstījis arī skolnieks St. Valeinis turpat Eglūnā. P. Š.