28. A. 530. D. Ozoliņš Jaun -Rozē. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 669 (124, 14).

Kuods tāvs, uz mierstamās gultas boudams, aicinājis sovus treis dālus, divi bejuši gudri, tis trešīs dums, un uz tīm socījis: "Muni dāli! es nūmieršu, muni tod kopā apglobās, tuodeļ apvaktājat muni kopsātā treis noktis nū vītas, ikkotris sovā noktī: vacākīs pirmā, vidais ūtrā, un tis, kuru jous par sliktākū turat trešā."

Tāvs peac maz stundām nūmira. Kod kopā apglobāts bej, tad dumīs iz

vacākā soceija: "Tev juoīt šūnokt vaktātu!" Vacākīs soceija: "Es naesmu neikuods mirūņu vaktnīks, ja tev patikšana, tad aij tu munā vītā!"

Dumīs oizguoja. Op pusmokti tis sita rūkās un soceija: "Tāvs, celīs ougšā!"

Tāvs uzcēlīs nū kopa: "Nu, dāls, kuopeac tad vacākīs dāls nov nuocis?"

"Kū nu, tāt! tis jou soceija, ka naešūt mirūņu vaktātājs un atļuova mun vaktuotu nuokt."

Tāvs soceija: "Dāls! tu nu munu pruotu asi pīpildījis, vacākā bruoļa vītā nuokdams, tod es tev dūšu sudraba ziergu ar zvaigzni pīrē; un ko tu nū kraisās puses tam caur ausim leidīsi, tod i tu bousi sudrabā opgierbīs!"

Dāls izprouvājis, otrada - to bej. Bet tam otkan voijadzāja caur ūtru ausi leist, tod tis otkal sovas pirmuos driebas dabuja un ziergs ori nūzuda. Un tāvs tam deva ori stobulīti, or tū loi poušūt, ja zierga vajagūt, jū tis tuolīt nuokšūt. Kod tāvs tū or dālu bej sorunājīs, tis otkāl okuo pa kopā un dāls, dīnas gaismā guoja iz muojuom. Vokarā dumīs soutēja ūtru bruoli tāvu vaktētu; arī tis naguoja - tuopat otbildāja, kuo vacākīs dāls.

Utrā noktī tāvs tam otkal deva ziergu un stobulīti, tuopat dālu pamuoceidams, kuo pirmā noktī. Bet tis ziergs bej zelta spolvā ar mienass zvaigzni pīrē.

Kod trešū nokti dumīs vaktētu guoja, tod tis otkal tuopat, kuo pirmā noktī tāvu nū kopa uorā souca. Nu tis iznuocs iz tū tuo runājis: "Nu, dāls, por tovu poklousību es tev šķiņkāju ari šū ziergu dimanta spolvā ar duorgim akmiņim izrūtātu. Kod tu ar' šim nū kraisās pusas caur ausim leidīsi. tad tev tuods pots apgierbs bous, kuo tam ziergam spolva. Tis tev reiz jūti derēs. Dzeivā nu vasals, nu es tev' nū munas vaktēšanas otlaižu!"

Tod tāvs īkuopa kopā un dumīs guoja itkuo neikas naboutu radzāts un dzierdāts; jū tam gudrī bruoļi kotru raiz, kod nū tāva kopa muojā nuoca, proseijuši: kū loba radzājis un dzierdājis. Tod tis tik stuostījis: "Citu naesmu radzājis, kuo kopsātu un kūloa šņuocīnu dzierdājis."

Muojā jeb lobāki sakūt: rejas oizkruosnē dzeivādams, tis nū gudrim bruoļim dabuja zināt, ko kieniņš izlaidis tuodu povēli: šū maita sādūt līlā gluožu kollā, kurš nu tur juošus izjuojūt, tam šis viņu par sīvu gribūt dūt un par tuos zemes kieniņu īcalt. Kod nu gudrī bruoļi tū dzierdāja, tad tī dūmāja īt iz turani, ne vis ar ziergim, bet ar uožim iz tuo kolla izjuot, jo ar uožim varbūt stuovūs kollūs lobāki, kuo ar ziergim juot. Gan dumīs loudzās, lai šū ar leidz namūt, bet nudrī pavēlēja, lai šis tik sovu puortu (pavardu) rušinūt un coukas ganūt!

Kod gudrī beja oizguojuši, tad dumīs īpouta sovā stabuleitī tuolīt otskrieja sudraba ziergs. Tis, caur zierga ausim cauri izleidis, dabūja sudraba opgierbu. Titods tis nu nujuoja leidz tam gluožu kollam, bet ceļā, bruoļus ponuocis, tis īcirta vīnam un ūtram ar peicku par ousi un uzsouca: "Nu, ošāk!" Bruoļi polika bēdīgi un soceija: "Tis beja kungs!" Pī kolna donuocis, tis vīnu trešū doļu kollā izjuoja un otkal otkapaļ otgrīzās. Par tū tī citi breinījās. Ūtrā reitā tis otkal bruolim leidza taiseijās īt; bet tī soceija: "Kū tu tur dareisi? Ko tu radzātu tū kungu, kas tur beja, tis tevi glouži someidītu, jau mousim kotram par ousi īdeva."

Kuo nu šī bej oizguojuši, tod viņš sovā stabuleitī divi raizas īpouta. Nu otskrēja ziergs ar zalta spolvu. Tis, por opzaltitu juotnu puorvērtījīs sēdās ziergam mugurā un oizjuoja. Bruoļus tuopat kuo pirmā raizē iz ceļa nūnuocs, tis divi trešda]as izjuoja. Cilvāki pī kolla nu jū voirāk breinījās, juotnīku zaltā īroudzīdami. Nū kolla nūjuojis, tis iaidās uz muojam un, sovas drēbes puormainījis, nūsēdās pallūs.

Trešā reitā, kod bruoļi bej nūjuojuši, dumīs pocēlīs nū puorta, īpoutis treis raizas stabuleitī un dabuia ziergu teirā dimantā un duorgūs okmiņūs mirdzīt un speidūt. Kod nu ziergam caur ousim izleida, tod bej vēl graznāks. Tuo speidādams un mirdzādams juoja iz gluožu kollu. Iz ceļa otkal bruoļus sostapa un tīm ar peiku kotram treis sitīnus īsita, tuo kuo nū kouna un suopēm nazināja kū īsuokt. Tik leidz kuo dumīs pī gluožu kolla nuoca, tis ar vīnim lēkšim kollā izjuoia. Kolla golā pī princasas nūnuocs tis tū nūbučāja. Princasa tom tai breidī īspīda ar sovu gradzanu zeimi pīrē. Kod tuo princasi bej nūbučājs, tod otkal kuo izjuojis, tuo nūjuoja. Muojā gūda drēbas nūvilcis, tis otkal rejas koktā nūsēdās un goideija bruoļus muojā. Lai šim zeimas iz pīras naradzātu, tod opsēja lokatu. Gudrī bruoļi otnuokuši, ļūti doudz par tā prinča graznuma rusnāja, jū par tū viņi tū turāja. Kod tī dumajam opsītu golvu īroudzeija, tod proseija: kuopeic golvu opsājis. Tis taica: kuo šim golva suopūt, tuopeic ašūt opsājs.

Dreiz peic tuo suoka vusā valstī peic tuo meklēt, kas kieniņa maitu bučājis. Bet navarāja otrast. Tod kieniņš lika visus sovus povalstnīkus sosaukt un tūs pī sovas pils peic kuortām cauri meklēt. Vusupaprīkšku nuoca prinči un citi valstības ougstmaņi. Pī šīm naatroda nei vīna, kam boutu princasas zeima iz pīras. Tod guoja pī vaists mozākim un zamākim apušknīkim - ori tur nabej. Nu meklēja pa zemnīkim - ori te bej velti. Vusupēdīgi meklēja nabagus. Gudrī bruoļi bej dumū likuši nabagu rindā. Kod nu princasa pī tū nuoca un tū golvas outu poti otraiseija, tod viņa īroudzeija iz tū pīras sovu gradzana zeimi. Nu tī gudrī bruoļi ļūti sosakaunājās un, ceļūs matušīs, loudza, lai pīdūdūt, bet tis neikū naatbildeija - tikai loudza, lai viņu iz mozu ioiciņu paīt polaižūt. Lobi. Tis nū tīm doudz cilvākīm nūguojis, īpuota sovā stabuleitē treis raizas, tod otskrāja tī ziergi. Nu pots caur ziergu ousim izleizdams polika par stoltu juotnīku un nūjuoja iz kieniņu. Gar bruoļim garām juodams, tis iz tīm soceija: "Tis ir tāva pīmiņa, kū viņš poklouseigam bārnam dūd!"

Gudrī bruoļi nu vēl voirāk nūkounājās un otguodajās, kuo bej ļūti slikti dareijuši tāva pruota napildīdami. Kieniņa malta, tū staltū juotnīku īroudzeidama, touleit pozina. Viņi obi vīns ūtru īmeilāja un kieniņš tīm dreiz kuozas taiseija un viņus par valdinīkīm sovā vītā īcēla. Viņš valdeija ļūti lobi par sovīm apakšnīkīm un ar ikkotru, kuo tas ar sovīm bārnīrn sotikās.