30. A. 530. Augusts Briedis Ērgļos. Zin. kom. kr. LP, VI, 677 ( 124, 21 ).

Vienam tēvam bijuši trīs dēli: divi gudri, viens dums. Tēvs mirdams pavēlējis dēliem viņu trīs naktis sargāt. Labi. Nomiris, ielikuši zārkā un zārku baznīcā. Pienākusi pusnakts, nu vecākajam brāļam bijis jāiet sargāt; bet šis negribējis iet, sūtījis dumo. Dumais aizgājis. Un lai nebūtu gaŗš laiks, paņēmis līdz riekstus. Baznīcā tas uzkāp(i)s altārī uz krusta un tur it mierīgi lupinājis savus riekstus.

Te baznīcā sagājuši velni - tā gājuši, ka vējš vien svilpis; bet sarga tie nemaz neievērojuši. Pēc gan viens šo ieraudzījis un kliedzis, lai kāpjot zemē. Dumais gauži izbijies, bet zemē nekāp(i)s - grauzis tikai savus riekstus. Velni prasījuši, lai arī šiem dodot riekstus, bet dumais nedevis vis riekstus, sviedis akmentiņus. Velni koduši akmeņus, ka kraukš vien; bet atraduši, ka no tiem nav nekāda labuma, metuši mieru.

Pēc arī no zārka izcēlies tēvs, piegājis pie dumā un prasījis: ko šis darot. Atbildējis, ka nācis viņu sargāt. Tad tēvs tam aiz pateicības iedevis zvaigžņu zirgu. Pagājusi pusnakts, viss palicis klusu. Rītā dumais gājis uz māju un zvaigžņu zirgu ievedis kādā būrē.

Otrā naktī citi brāļi atkal spieduši, lai iet dumais sargāt. Aizgājis. Piegājis tēvs un prasījis: kāpēc neesot nākuši citi brāļi? Dumais izstāstījis, ka tie negribējuši - piespieduši šo. Šoreiz tēvs tad iedevis mēness zirgu. Trešā naktī dumais atkal gājis sargāt un dabūjis saules zirgu.

Un tās valsts ķēniņš uztaisījis lielu stikla kalnu; stikla kalnā uzbūvējis pili un izsludinājis: ja kāds šai kalnā uzjās, tas dabūs ķēniņa meitu par sievu un pus valstības.

Visi jaunekļi tad baŗojuši un kaluši zirgus ar tērauda pakaviem, ka var uzjāt, arī gudrie brāļi tāpat; bet dumais gluži mierīgi gulējis uz krāsns un vārtījies pa pelniem. Un jājamā dienā gudrie aizjādami teikuši, lai dumais iet sēņot. Dumais arī veicīgi, veicīgi grozu rokā un gājis. Pielasījis sēnes pilnu grozu, it veikli sapurinājies un aizjājis ar zvaigžņu zirgu uz kalnu. Ceļā panācis brāļus, tos labi samizojis un aizjājis, ka smiltis vien noputējušas. Aizjājis pie kalna, uzjājis trešo daļu kalnam, tad atslīdējis atpakaļ un steidzies uz māju, veicīgi noģērbies un gulējis atkal uz krāsns. Atjājuši gudrie brāļi un pavēlējuši, lai tiem vārot vakariņas. Vakariņās tie gudrojuši: kas tas tāds varējis būt, kas jājis tik spožu zirgu un šos tik stipri samizojis? Bet nekā neizdibinājuši.

Otrā dienā gudrie atkal aizjājuši un dumo aizsūtījuši sēņot. Dumais piesēņojis grozu un tad jājis ar mēness zirgu uz stikla kalnu. Ceļā panācis gudros brāļus un atkal krietni samizojis. Šoreiz stikla kalnam uzjājis pāri pusei, tad atslīdējis atpakaļ ; bet gudrie pajājuši tikai kādus soļus.

Trešā dienā gudrie atkal aizjājuši: bet dumais saules zirgā tos krietni noblietējis un kā jājis. tā kalnā augšā. Ķēniņa meita tam iespiedusi pierē zelta zvaigzni un tad griezis saules zirgu atpakaļ arī licies pelnos gulēt. Gudrie brāļi, gluži stīvi sapērti, atjājuši mājā un brīnojušies: kas tas tikai tāds bijis, kas uzjājis kalnā?

Pēc kādām dienām ķēniņa kalpi gājuši meklēt, kam zvaigzne pierē. Atnākuši pie brāļiem paskatījušies gudriem brāļiem pierē, tiem nebijis zvaigznes. Tad jautājuši, vai vēl kāda neesot. Gudrie atteikuši, viens pelnurušķis gan esot, bet kas tad nu tam došot zvaigzni. Ķēniņa kalpi jautājuši: kur tas atrodoties? Dumais uz krāsns pacēlis galvu un pierē tam atspīdējusi zelta zvaigzne, tā ka visa istaba nožibējusi. Nu tikai satrūkušies gudrie brāļi, ka lepnais jājējs bijis šo dumais. Tad pelnurušķis ņēmis savus trīs zirgus, aizbraucis pie ķēniņa meitas. apņēmis par sievu un dzīvojis laimīgi.