31. A. 530. O. Ošupis Gulbenē. LP, VI, 676 (124, 20).

Reizi viens tēvs bijis slims; viņš piesacījis saviem trim dēliem: kad nomirstot, lai katrs savu nakti viņa kapu sargājot'

Tēvs nomiris - apglabājuši. Nu vecākam dēlam bijis jāiet papriekšu sargāt, bet šis sūtījis muļķīti, jaunāko brāli. Labi tas gājis arī. Ap pusnakti tēvs izcēlies no kapa un prasījis: kuŗš dēls esot? Viņš atbildējis: jaunākais - tas, ko brāļi par muļķi ieturējuši! Tad tēvs tam iedevis zvaigžņu zirgu, zvaigžņu pātagu, zvaigžņu apģērbu un iegājis atkal kapā atpakaļ. Bet muļķītis aizgājis uz māju, ielicis zirgu stallī, pātagu klētī un zvaigžņu drēbes skapī. Gudrie brāļi viņam rītā prasījuši: ko viņš redzējis? Atbildējis: lapas tikai kritušas no kokiem, cita nekā neredzējis!

Otrā naktī dabūjis mēness zirgu, mēness pātagu, mēness apģērbu; trešā saules zirgu, saules pātagu, saules apģērbu.

Un vienam ķēniņam bijusi meita. Viņš uzlicis meitu uz augstu glāžu kalnu, un kuŗš piejāšot, tam meita palikšot. Sajājuši daudz ķēniņu dēlu, bet nevarējuši uzjāt. Tie divi tēva gudrie dēli arī jājuši: viens ar cūku, otrs ar kazu; bet muļķītis sacījis, lai šo arī ņemot līdz. Gudrie atbildējuši: "Kur tāds pelnurušķis var iet - tur tikai pelni vien putēs."

Tad muļķītis vēlāk jājis ar zvaigžņu zirgu un uzjājis līdz pusei; otrā dienā divi trešdaļas kalnam un trešā dienā ar saules zirgu uzjājis pie meitas un nobučojušies. Bet ķēniņa meita viņam uzspiedusi spīdošu zīmi uz pieres, tik spožu, ka viss kalns atspīdējis.

Un ko nu darīt? Nu steidzies mājā, apsējis galvu ar lakatu un teicis brāļiem, ka galva sāpot. Bet trešā dienā gadījušies ķēniņa meklētāji, tie atraduši, ka šim zīme pierē. Nu muļķītis uzkāpis saules zirgam mugurā un saules drēbēs aizjājis uz pili, kur saņēmuši to ar lielu godu un nodzēruši kāzas.