32. A. 530. Zumberģis Liepājas apg. Brīvzemnieka kr. LP, VI, 661 (124, 3).

Vienam tēvam ir bijuši trīs dēli, no kuŗiem viens labi dumjš esot bijis. Kad nu tēvs esot nomiris, tad dumjais teicis: "Brālīši, kuŗš nu iesim tētiņa kapiņa sargāt?"

Šie atteikuši: "Glupais, trakais, ja tev gribas, tad jau vari šauties!"

Nu viņš aizgājis un noņēmies visu nakti pie tētiņa kapa palikt. Te ap pašu pusnakti nāk viens vīrs, mēness zirgu pie rokas vezdams, un saka uz kapa sarga, lai to zirgu ielaižot otrapus ceļa mežā, un kad viņam atkal tā vajagot, tad lai tikai ietot un svelpot, tad zirgs būšot klāt. Bet brāļiem mājā lai vairāk nestāstot, kā tikai: "Zaķītis vien pār kapu pārskrēja!"

Pārgājis mājā, brāļi vaicājuši: "Nu, ko nu laba redzēji pie tēva kapa?"

"Nekā laba neredzēju, zaķītis vien pār karpu pārskrēja!" Otrā naktī dumjais brālis atvedis zvaigžņu zirgu un trešā naktī saules zirgu.

Bet nu dumjais brālis padzirdējis, ka ķēniņa meita esot uz augstiem glāžu kalniem, un kas tur pie viņas piejāšot, to ņemšot par vīru. Un nu jājamā dienā gudrie brāļi saposušies paši pirmie noskatīties, kas pie ķēniņa meitas uzjāšot; bet dumjo brāli atstājuši mājā, lai izlasa sieku zirņu no pelniem. Lasījis raudādams. Te pienācis viens vecītis: kādēļ raudot? Tā un tā - jātupot un jālasot zirni no pelniem, nevarot tikt pie glāžu kalniem, kur visi citi. Tad vecītis teicis: "Ko tad tu bēdājies? Saki tikai: "Pelni prātā, zirņi siekā!" un piesit trīs reizes pie zemes - darbs būs galā."

Piesitis trīs reizes, sacījis: "Pelni pārtā, zirņi siekā!" - tā visi zirņi no pelniem ārā un siekā kā izlasīti. Nu gājis uz kapsētas birstiņu, iesvilpies, paņēmis mēness zirgu sēdies tam mugurā un laidis uz glāžu kalnim ķēniņa meitas lūkoties. Un vienā pašā lēcienā aizjājis, uzskrējis vienu trešdaļu kalnā un griezies atkal atpakaļ. Kad gudrie brāļi mājā atnākuši, tie stāstījuši, kādas šie lietas esot redzējuši, bet glupais tikai brīnījies vien.

Otrā dienā brāļi kaņepes pelnos iebēruši, trešā dienā linsēklas; bet viņš, vīriņa vārdus sacīdams, izlasījis un otrā dienā ar zvaigžņu zirgu uzjājis divi daļas kalnā, trešā, ar saules zirgu, pašā kalna galā, pie ķēniņa meitas. Ķēniņa meita viņu saldi nobučojusi, iespiedusi viņam zēģeli pierē un nu jājis mājā; bet jādams katram gudrajam brālim reiz ar pātagu uzsitis.

Pēc kāda laika ķēniņš sasaucis visus vīriešus pie sevis. Gudrie arī aizgājuši, bet dumjais palicis mājā pie pārta. Kad nu visi ļaudis izlūkoti un nevienam tāda zēģele neatrasta pierē, tad prasīts, vai nemaz cilvēku vairāk mājā nav. Gudrie brāļi teikuši, ka šiem gan viens brālis mājā esot, bet tas esot pavisam glups un netopot nekur laukā aists. Tad ķēniņš pavēlējis to arī atvest. Aizgājuši - dumjais sēdējis aizkrāsnē ar sasietu galvu, Bet kad lakatu no pieres norāvuši - ieraudzījuši ķēniņa meitas zīmi pierē. Bet ķēniņš šo tādu nabaga lupatu redzēdams, dusmojies un gribējis cietumā iegrūst. Tad dumjais lūdzis, lai viņam atļaujot savus zirgus paņemt. Labi, atvēlējis. Nu šis ātriem soļiem aizskrējis uz kapsētu, sēdies saules zirgam mugurā un, tos otrus abus katrā pusē pavadā turēdams, laidis tādā varenā spožumā uz ķēniņa pili, ka visiem skatītājiem acis apstulbojis.

Nu dzēruši kāzas. Pēc kāzām arī par abiem brāļiem apžēlojies: vienu pieņēmis par stārastu, otru par junkurti.

Piezīme 1 Ērgļu variantā no A. Bīlenšteina kr. (1864) teikts, ka muļķītis siena kaudzi sargājis un pie siena kaudzes no vecīša dabūjis pirmā naktī zirgu, kam zvaigzne pierē, otrā kam mēness pierē trešā kam saule

pierē. - Un tur bijis viens stiklu kalns, tur sēdējusi viena jumprava katru rītu galā un sacījusi: "Kas pie manis uzjās, tam palikšu par brūti!

LP. VI 62 (124,4).

Piezīme 2. Kurzemes Liediķniekos kāds Mūrnieks ir piesūtījis Brīvzemniekam pasaku, kur teikts, ka viens ķēniņš licis trissimts pēdu augstu stikla kalnu uzcelt un tur uzcēlis savu meitu, teikdams, kas triju dienu laikā tur uzkāpšot pie meitas, tas būšot viņas virs un nākamais valdnieks. Tālāk teikts, ka trešais brālis, Pelnurušķis, uzjājis pirmā dienā kalnam mazajā pusē ar tādu zirgu kā zvaigzne, otrā ar tādu kā mēness līdz pusei, trešā jājis ar tādu zirgu kā saule un uzjājis galā. Ķēniņa meita tam iedevuse savu gredzenu un drāniņu. Beigas parastas. LP, VI 671 (124, 15.).

Piezīme 3. Vanagu Jānis piesūtījis Lerchim - Puškaitim pasaku no Mežotnes, kur muļķa brālis trešo reizi no kalna jādams, aizskrējis ar dimanta zirgu un pazudis. Tad ķēniņš licis visu pasauli kratīt. Kratītāji beidzot atnākuši pie gudriem brāļiem prasīdami: "Vai te neviena vairāk nava?" Neesot! Bet gudrie brāli bija pabāzuši muļķīti apakš kubulas, lai neatrastu šo. Tad kratītāji par laimi pamanījuši, ka apgāztās kubulas dibinā pa tapas caurumu pirkstiņš izbāzts. Nu pavēla kubulu un atrada muļķīti ar ķēniņa meitas gredzenu pirkstā. Tūliņ veda pie ķēniņa un nu bija kāzas muļķītim ar ķēniņ meitu.

LP, VI. 668 (124, 12)